| |
[29. Jul 2011|11:50] |
Vakar sarunās nejauši man atbūra piemirstu epizodi no bērnības, šķiet pirmajā klasītē, kad gāju konstruktoru pulciņā. Skola zālē kāreiz tika izstādīti pirmie mūsu darbi, nu tur papīra raķetes Mир un citi padomjkorekti iztrādājumi. Es uzbliezu no tukšajām cigarešu kārbām Космос  robotu ar nosaukumu "Indriķis XIII". Kaut kāda ideja un štuks tur bija.:) |
|
|
| Kuda mir kaķetsa? |
[7. Jan 2010|14:21] |
Lūk, es nevaru saprast. Atminoties bērnību, skrējām, lecām un rāpāmies. Nobrāzti ceļi un elkoņi, sasitumi. Sagrieztas kājas uz stikliem utt., jo vasarā taču apavus nenēsā, vismaz smilšukastē. Atgriezties no poliklīnikas ar diegiem miesā vispār bija kruti, nedalīta uzmanība un ar lepnumu vēl pēc tam nereti mērījās ar rētām. Nu labi, izlidot no lielām šūpolēm un vēl dabūt ar tām pa pakausi līdz bezsamaņai ir mazliet par šerpu, bet viss iepriekš minētais taču ir normāli. Normāls bērns savainojas, ja dzīvo. Un jaunam sunim ātri dzīst Tagad par sasistām traumām izkrītot no ragavām taisa sižetus, bērnu traumatisms esot KRITISKS un pandēmiska PROBLĒMA. Vēl vairāk, vecāki ir bezatbildīgi un jāaudzina pārrunās, jākaunina medijos un jāsūdz tiesā. Kas notiek ar cilvēci? Bērnus turēsim inkubatorā? Es nesaprotu. |
|
|
| |
[12. Aug 2009|17:38] |
Agrajos padsmit gados katrs sevi cienošs indivīds uzzīmēja/pārzīmēja kādu plakātu, kuru lika pie sienas un lika parakstīties visus, kas ciemojās. Man bija šis, bet populārākie bija Nazareth ar miroņgalvām un zobeniem. |
|
|
| |
[15. Jul 2009|13:56] |
Bērnībā, kad kārtējais indiāņu brīdis bija iestājies, uzcēlām vigvamus pie strauta, netālu no armijas daļas. Nodēvējām strautu par Kluso - tīri indeāniski un atbilstoši. Jau vēlāk, pēc gadiem desmit, manās rokās nonāca visnotaļ laba armijas topogrāfiskā karte, un ziniet, tur melns uz balta rakstīts bija - тихий ручей. |
|
|
| |
[3. Dec 2008|11:19] |
1980. gadā atceros divus kārtīgus bimbājienus. Viens, kad Maskavas olimpiādē Mišu palaida gaisā un otrreiz, kad paziņoja par Lenona nāvi. Pirmo var saprast, bet otro netaisnību laikam ar muguras smadzenēm jutu. |
|
|
| Epāāā! |
[5. Nov 2008|13:03] |
Kaut kāds sviests. Nezinu kādēļ, pēkšņi atminos vienu stāstiņu žurnālā Draugs (bija tāds sen sen - domāts pusaudžiem). Stāstiņā bija darmācības skolotājs, kas izrādījās skolēnu priekšā ar skaļu EPĀ!!! iedzenot naglu ar vienu belzienu. Stāsta katarse iestājās, kad vienreiz trāpīja pa īkšķi sev. Bet tas EPĀ!!! tā ir iesēdies atmiņā laikam, nu pilnīgs sviests, atcerēties ko tik nebūtisku.:)
|
|
|
| |
[20. Okt 2008|13:30] |
Atminos bērnībā, pēc kārtējās filmas - "Blefs", liekas itāļu darījums, pagastā ieviesās jaunvārds: blefs. Tā parādīji savu intelektu un stāvokli sabiedrībā, ja katrā sarunā iepini "viņa blefo" vai "tas ir blefs". Obligāti bija uz šo jāatbild piekrītoši mājot ar "jā, viņa patiešām blefo" vai "tas nudien ir blefs". Ak jā, protams vārda nozīmi neviens tā īsti neizprata.:> |
|
|
| Nav dūmu bez uguns. |
[7. Okt 2008|10:39] |
Sasodīts. ZIPPO benzīns izbeidzās, stulbi ir ar cigaretēm un bez uguns. Nu sīkums,šajā gadījumā, bet atminos, kad tas pavērsās par sūda būšanu.
Pirms dažiem gadiem, Mārtiņa rīkotājās piedzīvojumu sacīkstēs Osaji Trophy, nolēmām, ka pēc ~6h kapāšanas, derētu uzpīpēt. HA! Uguns nav nevienam un sērkociņi izmirkuši forsējot kārtējo grāvi vai upīti. Stulbs izmisums, kaut kur meža vidū. Attapīgākie optimisti jau ķērās pie manām acenēm, bet saule pazuda aiz mākoņiem. Pēc dažiem kilometriem uzskrējām virsū makšķerniekam nomaļā dīķī. Nesmēķētājs esot. #$@$%&$#% piedod copmani, par necenzētajiem vārdiem, par to, ka kas tu par copmani bez uguns utt., vienkārši izmisums. Liekas finiša taisnē jau ar citu komandu satiekoties tikām pie dūma.
UPD. Man gan šķiet, ka fokusēt saules starus pietiekamā koncentrācijā ar briļļu stikliem lai ko aizsvilinātu, ir pilsētas leģenda. |
|
|
| Un vēl. |
[2. Okt 2008|13:32] |
Kā parasti, salasoties pie šķūnīšiem, tika nolemts ko spēlēsim. Paslēpes, kociņi, kazaki razbojņiki, kaļimbamba.. šoreiz par kariņu. Viskrutākie bija ar baterijām darbināmie automāti ar gaismas signālu, bet netika smādēti arī parasti koka žākļi un visu procesu verbāli pastiprinot ar "trrrrr, dš,dš!". Dīvainā kārtā neviens nešmaucās un ja trāpīji pirmais, pēc sakrālās frāzes "tu esi beigts", upuris arī teatrāli nozvēlās un skaitīja līdz..es neatceros cik. Tad lūk, no slēpņa izleca Džoksis (personāža iesauka) un skaļi noīdējās "piniu, piniu", subjektam rokās bija deviņcollīgā nagla. Skatījāmies mirkli apstulbuši, tas piniu, piniu.. tad sākās rēciens. Viņu vēl par to apsmēja pāris vasaras.:) |
|
|
| Mazliet nostaļģijas. |
[2. Okt 2008|12:48] |
Interesanti, vai mūsdienās bērni vēl būvē „štābiņus”?
( tālāk ) |
|
|
| Bērna kaku krāsa. |
[28. Aug 2008|13:57] |
Atceros pēkšņi kā sāku strādāt Arcus Thule virtuvju mēbelēs. Gadi desmit kā apkārt.Traku naudu pelnījām tiem laikiem, pāri 400 latu. Maksāja VISUS nodokļus, un protams, kantoris noagonēja dēļ šīs lepnības. No sākuma ne sūda nesapratu kādā valodā kolēģi runā, iekšējais slengs: "padod P4, trūkst GSI6, samontē G3..". Likās mandarīnu valoda, vēlāk iemanījos šajos kodos, P4 - piekaramais 400mm, GSI6 - grīdas, stūra ar izlietni 600mm, G3 - grīdas 300mm. Ā, un pats galvenais, oficiālajos arhitekta/dizainera rasējumos, viena no standarta virtuvju fasādes krāsām, balts uz melna nodefinēts - bērna kaku krāsa. |
|
|
| Morāle - pajautā! |
[10. Jun 2008|15:57] |
Tā kā aktuāls ir drauga Ivara apciemojums LV, tad atminos kārtējo komēdijpiedzīvojumu no sendienām.
( tālāk ) |
|
|
| Bērnības skaņa. |
[27. Feb 2008|12:44] |
Vakarā aiz pāris pakalniem dūkoņa no fermas. Vējš vītolos, jā, tieši kā tā grāmata. Nearko nesajaucams tēva uzsvilpiens, arī tieši viņa ZIL 130 motora rūkoņa vēl tālu no mājām. Stārķa klabināšana un vējš ozolā. Upes tecējums, knapi manāms un rimts. Kūts trokšņi pie audžumātes, viņiem savs "bazars". Bērnības skaņa ir klusa un neuzbāzīga kā dabas elpa. Tā skan bērnība. |
|
|
| Bērnības smarža. |
[26. Feb 2008|11:11] |
Man patika kā smaržo skābbarība, kā vēl silts ZIL 130 radiators ar pielipušajiem kukaiņiem. Kā smaržo limonāde papīra glāzē un dzērvenes izklātas uz segas istabas stūrī ar sūnām. Patika Iž moča izplūdes gāzes un purva smārds, caur kuru bija jādodas uz makšķerēsanas vietu. Dievīgi smaržo kalmes izklātas pirtiņā. Arī petrolejas smaka pagrabā, kur nedrīkstēja iet. Man patika tikko atvērtas krāsaino zīmuļu kārbas smarža, pat kūdras/amonjaka smārds. Lāceņu ievārijuma smarža ar tikko slauktu pienu. Tā smaržo bērnība. |
|
|
| Jāpanostaļģē. |
[5. Jul 2007|11:47] |
* Saraustīts miegs. Vienā pauzē pēkšņi atcerējos, ka bērnība no priežu mizas izgrebto laiviņu nosaucu par Plombīru. Smējās un smīkņāja vienaudži, bet tagad es domāju, ka bez iespējas tai mizai peldēt arktiskajos ūdeņos, tīri šizīgs nosaukums burulaivai.:) Pludinājām pa strautiņu, kas vēlāk izrādijās notekūdeņi no uzņēmuma. So what?
* Nu ja, tad jau nebija interneta, čats, datorspēles... Cēlām „štābikus” – gan vigvami, gan zemnīcas, pat kārtīgas guļbaļķu ēkas. Tā ideja liekas bija slepenībā, un ja kāds izsekoja šo vietu, pārsvarā tika pieņemts ciltī, lai „nenosūdz” tālāk. Ak jā – vēl tak koku zaros augstu ar būvējām. Ļoti augstu.
* Nu un tad aktīvi spēlējām visu ko, kociņi, kazaki razbojņiki, futbolu ar „lielajiem” (īpašs pagodinājums, ja nebija jāstāv vārtos ar „lielajiem spēlējot), kaļimbamba (kāds nez atceras kas tas tāds?), utt.
* Nu jā. Mūžigais naids latvieši-krievi. Nu jā klopes un cīņas, bet tam nebija tādas nežēlības, līdz asinīm nonāca tikai atkarībā no asins kapilāru koncentrācijas deguna dobumā, un stingri reglamentēts bij` viens pret vienu. Kautgan 18. novembrī (astoņdesmitie gadi) tika organizēts masveida kautiņs ārpuspilsētas Planču kalnos (manliekas 10m augsti pauguri, lēzeni..) ar ķēdēm un lomikiem. Taisnības labad jāsaka tas sākās un beidzās ar kopistisku bēgšanu no „kruķu bertām” un slēpšanos. Stāsti gan pēctam bija uj! kā izpušķoti.:D
* Šāvām ar lokiem. Tās bija epizodiskas aktivitātes atkarībā no kinoseansa pēdējā. Ja filma par Vinetū apaču virsaiti – nākamā dienā visi indiāņi, ja Sudraba sapņu braucējs – visi stutē „škoļņikiem” un „pusaudžiem” stilizētus spoilerus, un notiek velomači.
* Ah un mašīnītes laidām pa smiltīs iztaisītu trasi no kalna lejā. Pārsvarā tā laika masveida ražojumus „gazikus”. Tos baigi tjūnēja – riepas, stieņi, svars no plastilīna, un obligāti ārzemju uzraksti bija jālīmē virsū. Nu ko tad dabūja, pārsvarā Beauty Soap.:) Ziepes pa kalnu lejā!
Eh skaista bērnība ir bez interneta. |
|
|
| |
[17. Jan 2007|10:46] |
Bērnībā ēdot gardi sasmērētas maizītes (teiksim melnie ikri), es ar zobiem bīdīju to sasmērēto labumu uz beigām. Tas pēdējais kumoss tad bija gardākais. Tagad es bieži daru tāpat, protams nejau ar maizītēm..:) |
|
|
| kas ar mani notiek? |
[13. Jul 2006|14:20] |
| [ | Troksnis |
| | Tell Me Baby - Red Hot Chili Peppers | ] |
Braucot ar sabiedrisko pa Rīgu skatījos uz ceļu darbu mazajām mašīnītēm, ekskavatoriņi, buldozeriņi, un citas tehniciņas maziņās. Un tad atcerējos bērnībā man nopirka ekskavatoriņu, liekas pa blatu dabūja or smth. Tam bija visādas vinčas un citas fīčas. Neatceros kur palika, droši vien izjaucu... un nesaliku. Tad atcerējos Straumes ražojuma lunohodu, uz baterijām. Ā un bizbizmārīti skrejošu. Tad vēl mantojumā no māsas bij miniatūrs skapītis spēļu. Nez kādēļ liku tajā visu laiku vārītos kartupeļus.
Pēc tam man bija 4...5 gadi, un sāku mēģināt lasīt grāmatas. To ābeci ar gaili vispirms. Atceros garlaicīgi, tad ķeros klāt pieaugušo literatūrai un atzīmēju ar zīmuli to vietu, kurā es apstājos lasīt. Bieži arī teikuma vidū .
Es neatceros vairāk rotaļlietas... par to stāsts. Toties atceros kā apbērēju mirušu cāli, atceros kaimiņu kaķus, suņus... arī zivis, kas peldēja mazajā upītē. Un priežu smecernieki – tie tādi dīvaini kukaiņi ar snuķīti, kad paņem rokās tad seksīgi savelk kājas un pieplok pie pirksta.
P.S. Pirmoreiz ar mani te tā ... |
|
|
