| Mazliet nostaļģijas. |
2. Okt 2008|12:48 |
Interesanti, vai mūsdienās bērni vēl būvē „štābiņus”?
Saucām arī „štābiks”. Tā bija vesela zinātne, kā savā starpā tika nolemts šaurā kompānijā būvēt štābiņu. Tajā brīdī jau piederēja lielais NOSLĒPUMS. Būves raksturs lielā mērā bija atkarīgs no nesen skatītas filmas kinoteātrī, pēc epohālajām Gojko Mitiča indiāņu filmām, loģiski tapa vigvami un pārējā stereotipiskā indiāņu atribūtika. Pēc kara filmām parasti 2.Pasaules kara laikā izrautajās bumbu bedrēs tapa zemnīcas, tās gan nebija populāras jo no praktiskā viedokļa diezgan grūti apdzīvojamas. Ekskluzīvākie likās kokos būvētie štābiņi, bet to bija grūti īstenot. Visfundamentālākās celtnes būvējām kā guļbūves, lai piedod mežu apsaimniekotāji, bet kādu priedi nozāģējām gan kad pietrūka kritušo koku. Nākamais solis bija sargāt šo būves vietu un netikt IZSEKOTAM. Ja kāds tomēr izsekoja, tad visticamāk tika uzņemts ciltī. Postīt uzbūvēto liedza nerakstīti likumi un ētikas kodekss. Ja kāds izdomāja to neievērot, pa muti dabūja bez jautājumiem. Šis viss neattiecas uz krievu-latviešu attiecībām, tur nebija ētikas kodeksi, kamēr tas nerobežojas ar kriminālatbildību. Bet vispār tās izskaidrošanās nebija nežēlīgas, parasta „klope” un vakarā jau draugi.
Visa šī nostaļģija ienāca prātā, kad izstaigāju bērnības mežus. Daudz izcirsts, aizaudzis, vairs nav NOSLĒPUMA. Atmiņas gan neatņemt. |
|