| Kuda mir kaķetsa? |
7. Jan 2010|14:21 |
|
Lūk, es nevaru saprast. Atminoties bērnību, skrējām, lecām un rāpāmies. Nobrāzti ceļi un elkoņi, sasitumi. Sagrieztas kājas uz stikliem utt., jo vasarā taču apavus nenēsā, vismaz smilšukastē. Atgriezties no poliklīnikas ar diegiem miesā vispār bija kruti, nedalīta uzmanība un ar lepnumu vēl pēc tam nereti mērījās ar rētām. Nu labi, izlidot no lielām šūpolēm un vēl dabūt ar tām pa pakausi līdz bezsamaņai ir mazliet par šerpu, bet viss iepriekš minētais taču ir normāli. Normāls bērns savainojas, ja dzīvo. Un jaunam sunim ātri dzīst Tagad par sasistām traumām izkrītot no ragavām taisa sižetus, bērnu traumatisms esot KRITISKS un pandēmiska PROBLĒMA. Vēl vairāk, vecāki ir bezatbildīgi un jāaudzina pārrunās, jākaunina medijos un jāsūdz tiesā. Kas notiek ar cilvēci? Bērnus turēsim inkubatorā? Es nesaprotu. |
|