Cilvēki nav vienkārši domājošas mašīnas, viņi ir arī hormonu regulētas emocionālas bēdu čupiņas.

Piemēram, daudzas jaunās māmiņas ir trakas vārda tiešajā nozīmē. Tas ir vajadzīgs, jo jaundzimušais ir tik vārīgs un itin viegli var atdot galus, ka tikai pilnīgi paranoiska uzraudzība var nodrošināt viņa izdzīvošanu. Bet šis sieviešu trakums reizēm izpaužas daudz plašāk un negatīvi ietekmē visu viņu domāšanu.

Vīriešiem atkal ir savi klupšanas akmeņi. Galu galā viss jau ir vērsts uz sugas izdzīvošanu, bet reizēm šie instinktu var noiet greizi.

Es vakar gāju Gaujas krastā un redzēju, kā tur sēdēja kāds makšķernieks, un sapratu, ka kamēr jaunā paaudze rij antidepresantus, mūsu vecuma veči, kad dzīve šķiet pārāk sūkā un nekāda gala neredz, paņem makšķeri rokās un iet uz upi makšķerēt. To nedara, lai dabūtu svaigu zivi, jo to var nopirkt lielveikalos. Nekas tik labi nenomierina, kā stundām vērot pludiņu. Un ja vēl kaut kas pieķeras, tad vispār rodas sajūta, ka esi vinnētājs.