Arī valsts, kas pēc definīcijas neatbilst totalitāra režīma pazīmēm, var attiecīgi rīkoties, ja kāda persona vai grupa apdraud valsts drošību. Ar "domu noziegumu" demokrātiskā valstī parasti nepietiek. Bet sākot plānot valsts apvērsumu, musinot uz dumpi vai darbojoties citas valsts interesēs, var gadīties tikt pie apcietinājuma. Vārda brīvība ir svarīga, bet tā nav vienīgais princips, uz kura balstās demokrātija. Piemēram, urantijas gadījumā, vismaz presē lasāms, ka konstatēta manipulācija ar vietņu lietotāju datiem vai kaut kā tamlīdzīgi - tip slavenās troļļu fermas vai kā.

Tāpat arī par tiem Kapitolija un Kanādas brīvības cīnītājiem - gluži selfijus jau nu viņi tur nebildēja, bet centās veikt valsts apvērsumu, paziņojot, ka vēlēšanu rezultāti ir viltoti. Vai fūru šoferi, kas draudēja fiziski izrēķināties ar Trūdo. Man viņš, starp citu, arī intuitīvi nesimpatizē, bet neuzskatu, ka vardarbīgi protesti un fiziska izrēķināšanās ar valsts prezidentu ir veids, kā "atjaunot demokrātiju".

Protams, vienmēr ir jautājums, kurš un kur novelk robežu, pie kuras tiek konstatēts valsts apdraudējums. Ja krievijā arestē bērnus, kas noliek puķes, tad ir skaidrs, ka tas ir totalitārisms. Bet attiecībā uz pārējiem, es tomēr teiktu, ka - nē, tas nav totalitārisms, bet režīma pašsaglabāšanās mehānisms.

"Atceramies, ka absolūti lielākā daļa Latvijas krievu neatzīst Latvijas okupācijas faktu vai to "vaitvašo", līdzās tam arī noliedzot komunistu režīma zvērības, uzskatot Staļinu par lielisku līderi utt.
Vai šiem cilvēkiem būtu jāsēž cietumā?"
Jā vai nē?
Kamēr viņi 9.maija demonstrācijā nepiebrauc pilnu Vecrīgu ar fūrēm un neaicina gāzt valdību un sodīt ar nāvi Kariņu, Levitu un Pavļutu, uzskatu, ka nē.
Cita starpā - Staļinu par lielisku līderi noteikti neuzskata lielākā daļa Latvijas krievu, tev vienkārši ir sūdīgi draugi.