Neklausos neko tikai tāpēc, ka tas ir provokatīvs. Pie tam arī dekadentā mākslā var atrast cilvēka ģēniju. Arī Mikelandželo freskas bija dekadence uz sakrālās mākslas fona. Visiem šiem patplagiem, krucifiksiem urīnā un sienu apzīmēšana ar abstraktiem pimpjiem muzikāls analogs būtu Keidža 4.33. Nekas vairāk kā ņirgāšanās par publiku un estētikas padarīšana par kārtējo postmodernistu spļaujamtrauku.