Bailes ieraudzīt Dievu, kas izpaužas leģendās par dievībām kā Bazilisku vai Gorgonu un novērojama Mozus sejas aizsegšanā, lai neredzētu Dieva seju, slēpjās apstāklī, ka ieraudzīt To nozīmē nomirt. Tam ir atgriezeniska saikne. Nomirstot mēs ieraugam To. Visu. Patiesību. Sevi. Utt.
Antagonisms starp nāvi un dzīvi. Nāve un dzīve nevar skatīties viena otrai sejā tāpat kā vienlaikus nevar būt diena un nakts.

Iekš filmas ''Pi'' Makss cenšas atrast un saprast 216 ciparīgo skaitli, kas pēc kabalistu versijas ir Dieva vārda atšifrējums. Viņš pats saprot šī skaitļa nozīmību, jo arī tic vienotam ''patternam'' jeb visuma kodam, izteiktam skaitļos. Viņa vecais skolotājs atmetis šos meklējumus, jo sapratis šī koda nozīmi. Kad vaicāts par to, viņš saka, ka tas viņam ir bijis sistēmas kļūdas rezultāts, ko dators izmetis kā pēdējo skaitļu kombināciju pirms ''uzkāršanās''. Viņš to raksturo kā sava veida apziņas rašanos iekš datora. Tajā brīdī, kad tas pārstāja funkcionēt, vienlaikus izmetot šo skaitļu kombināciju, tas it kā uz mirkli ''saprata sevi''. Un ''nomira''.

Nāve varētu būt brīdis, kad tiek saņemta šī koda atslēga un ieraudzīts Dievs jeb Patiesība. Citiem vārdiem sakot, iegūta pilnīga sapratne par sevi visu.
Tā kā tā ir nāve, tad nākamais solis ir jauna dzīve. Makss ieraudzījis Sevi, izurbj sev galvā caurumu, izpostot smadzeņu daļu, kas tam ļāva būt par matemātikas ģēniju, kas rezultātā ļāva viņam saprast visuma aka sevis būtību caur matemātiku. Viņš nomira un kļuva cits cilvēks. Harmonisks un apskaidrots. Varbūt viņš vienkārši nomira. Tam vairs nav nozīmes. Tas ir tas pats.

(Kā side note šeit jāmin viņa saruna ar rabīnu, kas kļūdaini domā, ka šis kods ir izplatāms un izzināms arī citiem bez paša Makša. Tas nav, jo tas ir viņam vienam unikāls. Kā jau kaut kad minētais .torrent fails, kas tiek individualizēts pie katras lejuplādes, lai gan visiem sniedz to pašu rezultātu.)