Kristietībā grēka jēdziens ir mistisks. Man tas nav īsti saprotams, jo hinduismā ir vienkārši – grēks ir tavas morāli nepareizās rīcības. Lai no tā atbrīvotos, ir vienkārši jāpārtrauc darīt sliktas lietas un jāsāk darīt labās. Lai gan visi apzinās, ka praksē nemaz tik vienkārši nav, jo ieradumi un prāta konstrukcijas ir ļoti stipras, un reti kurš var pārtraukt darīt vai domāt kaut ko ļoti ierastu. Tāpēc žēlastības aspekts ir ļoti būtisks – lai rastos apstākļi ar citu cilvēku žēlastību, kas tev liks atradināties no saviem kaitīgajiem ieradumiem.

Bet hinduisms ir zināms fatālisms – piemēram, nav motivācijas izmanīt nabadzīgo cilvēku stāvokli, izņemot paša nepieciešamākā – pārtikas un medicīnas aprūpes – nodrošināšanu. Tā domāšana ir tāda, ka katrs saņem pēc saviem grēkiem, un ja cilvēks ir nabags, tad tā ir viņa karma par iepriekšējā dzīvē pastrādātajiem grēkiem, un nav jēgais kaut ko mēģināt izmainīt, jo tā ir viņa karma. Kristietība šajā ziņā iet daudz dziļāk un cenšas palīdzēt visiem.

Krišjānis laikam norāda uz to, ka tautas valodā cēlonis tiek apvienots ar sekām. Ja tu ciet tagad, tad laikam tāpēc, ka agrāk grēkoji, tas ir, tavs stāvoklis ir grēks (jeb grēka sekas). Ne vienmēr mēs varam redzēt šo cēloņsakarību, bet princips kā tāds pastāv.

Interesanti, ka Ričards Bentāls arī norāda uz interesantu cēloņsakarību depresijā. Ļoti bieži depresijā esoša cilvēka attiekme pret citiem ir ļoti disfunkcionāla, tāpēc apkārtējie reaģē pret depresijā esošo veidā, kas nav palīdzoša un tikai padziļina cilvēka depresiju. Šīs disfunkcionālās attiecības nav pat apzinātas, cilvēki tajās iesaistās pilnīgi automātiski. Tas ir viens piemērs, ka uz depresiju nevar raudzīties vienkārši kā fizisku slimību, jo, teiksim, lauztas kājas gadījumā nav šādas disfunkcionālas attiecības. Tātad depresijai ir arī šis sabiedriskais aspekts, un būtu ļoti svarīgi to apzināties gan tiem, kas ir depresijā, gan apkārtējiem – kas tiek darīts nepareizi. Te jau tas nedaudz saskaras ar grēka jēdzienu, kad depresijā esošais nespēj pieņemt, ka viņš ar savu attieksmi pret citiem savu stāvokli tikai pasliktina. To ir grūti iekšēji kontrolēt, bet varbūt zināma reliģiskā mistika tajā var palīdzēt. Tikai man negribētos, lai tā tiktu uztverta kā depresijā esošā cilvēka vainošana, jo tas noteikti nebūs rezultatīvi. Varbūt kaut kā tā, ka nepareizas izvēles noved mūs pie loģiskiem iznākumiem, un ja mēs gribam kaut ko mainīt, tad arī šīs izvēles ir jāmaina?