Tomēr tu nevari citam pateikt, ka "tas nav pareizi" vai ka "tas ir slikti gan tev, gan citiem". Vari, bet no tā nav nekādas jēgas, kā pats saproti. Viss, ko mēs varam darīt, ir pie-īdēt virtuālās telpas un bullijot subjektus. Bet kāda no tā jēga? Mūsu komunikācija ar viņiem izraisīs ciešanas un tā vietā, lai "kaut kas mainītos", viņos tiek nostiprināta pārliecība par viņu taisnību.

Mans priekšlikums ir likt šos cilvēkus mierā. Let them mutilate themselves instead of getting psychological treatment. Arvien vairāk transseksuāļi pārtrauc būt par tādiem, jo arvien biežāk viņi pārstāj baidīties runāt savā vidē par de-trans tēmu (vēli atgriezties pie sava original dzimuma). Tas klubiņš ir tik šaušalīgs, ka viņi izstumj uzreiz jebkuru, kurš "questions the system". Teiksim, cilvēks sev ar daktera palīdzību izgriež pautus un pimpi un uztaisa tajā vietā permanentu ievainojumu, kas paredzēts penetrācijai, tādējādi simulējot vagīnu, heh (piedodiet, es iesmējos, jo nervozēju, jo mans prāts tomēr nespēj aptvert ko tik... nasty). Vārdu sakot, ja pietiekoši daudz cilvēki paši sevi novedīs līdz tādai katarsei, par to tiks runāts arvien biežāk un biežāk, un mēs nonāksim līdz situācijai, kur Rietumvalstīs bērniem liegs pieņemt lēmumu apstādināt savu pubertāti un potenciāli sapist savu veselību un fizisko/garīgo attīstību tikai tāpēc, ka viņi ir diezgan apjukuši. Tajā sistēmā ir too much pushing around and too many lies. Post-op transseksuāļi ļoti bieži melo pre-op (pirms operācijas) transseksuāļiem par to, ka pēc nulifikācijas un ievainojuma uztaisīšanas viņi patiešām beidzot jūtas kā pilnvērtīgas sievietes, heh (piedodiet, es atkal notrīsēju dziļi sirdī).

Taču mēs nedrīkstam, skatoties acīs vai virtuāli, šim personām teikt, ka "tu neesi x dzimums" vai "tu nekad nebūsi x dzimums". Jā, viņi kļūdījās un cenšas dzīvot ar savu kļūdu, jo principā atpakaļceļa nav (tāpēc redzam tik daudz pašnāvības). Vārdu sakot, mums ir jāapzinās, ka mēs veicinam suicīdu, apgalvojot ko tādu, par ko mēs gluži vienkārši varētu paklusēt. Jo mūsu atzinums neko nemaina, vien rada papildus ciešanas jau tā ļoti traumētos cilvēkos.

Cita lieta ir diskusijas un sarunas par šo tēmu. To gan mums būtu jādara. Taču bez lieka diskomforta radīšanas kādai no pusēm. Neesam vairs bērni, spējam atturēties no citu kacināšanas, skaidri saprotot, ka tas neko nemainīs, tikai nokaitēs.