Kas apstiprina manu pozīciju – ne sašutums, ne valdības nostāja nav vienota. Tās bija tikai dažas balsis, kas iebilda.

Man vienkārši pietrūkst pareizā termina, kā nosaukt šādu apzinātu brīvības ierobežošanu un pakļaušanos nesaprātīgiem likumiem. Situācijas jau nekad nav identiskas, un pēc kaut kādiem kritērijiem iepriekš lietotais termins nebūs atbilstošs. Bet tas nenozīmē, ka nebūtu jāceļ trauksme. 1940. gadā arī cilvēki necēla trauksmi par krievu ienākšanu un ar to saistīto brīvību zaudēšanu. Toreizējais prezidents pateica – visi paliekam savās vietās, un viss būs labi. Un pēc pāris gadiem viņš nomira izsūtījumā Turkmenistānā.

Tagad izsūtīšanas nebūs, bet dzīve lokdaunos, kad bez skaidra iemesla nedrīkst ne protestēt, ne arī aiziet uz pludmali pasportot, jau daudz neatšķiras no trimdas.

Tagad cilvēki satraucas, ka daži mirst no asins recekļiem – bet asins recekļi rodas no mazkustības nevis vakcīnām.