Otrs pārsteiguma moments bija, kad ierakstīju cibā par UK policijas stingrību, nepieļaujot nekādus āra protestus vai pat sēru piemiņas pasākumus, un oponēja, ka nekas tāds jau nav – ka visi patiesībā ir sašutuši par notiekošo, un negadījums droši vien ir dažu policistu pašiniciatīva nevis konkrēti īstenota valdības politika.

Es pat nezinu, vai tiešām tas ir tikai naivums vai apzināta izlikšanās. Bet pieļauju, ka līdzīgi bija arī pēc krievu ienākšanas Latvijā pirms kara. Daudzi toreiz teica, ka nevajag būt histēriskiem. Pēc tam daudzi šie mierinātāji paši sēdēja vagonos uz Sibīriju un joprojām nesaprata, kāpēc viņus, tik dedzīgus jaunās varas atbalstītājus, izsūta?