Oh you powerful teenage stallion-of-a-boy (bļaģ, es nezinu, kā es to vārdu izdomāju), make love to me now.

Kačājies? Mani bailes no potenciālās vardarbības (jo vienreiz dabūju pizdi no krieviem, un tāpēc mani sāka biedēt šī ideja) motivēja cilāt hanteles. Muskuļi uz manām teenage rokām man tiešām deva kaut kādu pārliecību par sevi. Diemžēl es ap to laiku kļuvu par monstru, kurš vislaik ņirgājās par klasesbiedriem, ass sarkasms un tā. Es brīnos, ka kāds no viņiem man nesadeva pa seju. Jo es bieži šāvu pāri robežām. Bija arī sūdi, jo viena meitene sākusi mājās runāt par pašnāvību, jo es izteicu komentārus par viņas mazajām krūtīm. Jāpiebilst, ka es viņā biju iemīlējies un dodu priekšroku mazām krūtīm. Krāju karmas punktus, tā teikt. Jāpiebilst, tas mani ļoti sapisa kā cilvēku. Un vajadzēja paiet diezgan daudz gadiem, lai es atkal sajustos normāli, mierīgi, sirsnīgi. Biju ziedojis daļiņu cilvēcības, lai man skolā būtu vieglgāk. Jo uzbrukums ir labākā aizsardzība. Diezgan idiotiski.