Bīstamības pakāpi un rīcības mērus šādās situācijās vajadzētu noteikt kādai ārkārtējai mediķu padomei, kuras lēmumu apstiprina parlaments, nevis random ierēdņiem, kas saņem pavēles no globālā kapitāla hedquarters vai papagaiļojas pakaļ kādam lielskung'. Tādos apstākļos nav jādomā "ko es darītu". Ja būtu mediķis šajā padomē, analizētu datus un, izmantojot savas zināšanas, pieredzi un ņuhu, piedāvātu savu artavu. Tieši šī autoritārā un iracionālā lēmumu pieņemšanas metode ir problēma.