meh. Atminu 2000.gadu, kad kolēģis, kungs tā ap 50, plūca matus un lādēja stulbos amerikāņus, kad Bušs piecirta kājiņu un paprasīja taki pārskaitīt tās balsis. Pat neatceros, par ko tieši kolēģis fanoja, bet mani tolaik tas neuztrauca itin nemaz.

Par šo pasākumu man pašam interese uzradās "no pretējā". Vispirms ievēlēja Trampu un tad es drusku samulsu, kā tādu, khm, personu, vispār palaiž godīgās mājās iekšā. Būdams slinks kā bluķis, es nevis skatījos un domāju pats ar savu prātu (rets, izzūdošs resurss, jātaupa!) bet drusku pasekoju, kā viedie prāti, tas ir, politiskie naidnieki, analizē jamā darbības un norāda uz kaitnieciskām muļķībām, kuras oranžais dara. Tad es sasmelšos gudros viedokļus un pats tapšu gudrs bez liekas piepūles, tā es spriedu.

Nu lūk, un ar visdziļāko sarūgtinājumu lasīju nevis analīzi un kritiku, bet stulbu bļaušanu. Tas ir maigi sakot.

Labticīgi pieņemu, ka stulbu bļāvēju pietiek abās frontes pusēs un republikāņi zākāja demokrātu prezidentus ne mazāk glupos veidos. Bet Trampa kritika bija mana pirmā pieredze šādās lietās un es tapu šokēts no tā, cik šī kritika ir stulba. Līdz Trampa stulbumam tā pat nenonāca, tā bija stulba pati par sevi.

Tā es nonācu pie diezgan savādas atziņas, ka labāk tad lai ir Tramps, nevis šie cūkcilvēki. Atziņa, protams, ir glupa un no glupības radusies, bet sev par aizstāvību minēšu, ka es esmu nekas un nekas no manis nav atkarīgs.