Obligātā fonotēka, Vol. 1
Sākumam iemetīšu sarakstiņu ar aboslūtākajiem MUST elbumiem, kas priekš manis laika gaitā izkristalizējušies kā ''teh bestest evarr!'' un kurus klausos atkal un atkal tiem nenoriebjoties līdz mielēm. Šī liste vairāk ierobežosies uz pshihodelisko ēru, respektīvi 60o gadu beigas. Pamatā izvairīšos no hardroka, progresīvā roka un citām parādībām, kas jau loģiski sekoja šim, vissexsperimentālākajam un brīvdomīgākajam posmam. Arī par singeriem-songwriteriem runāsim atsevišķi. Tas pats ar Bītliem, jo vismaz sākot ar Help, viss, ko viņi sacepuši ir bijis izcils no vienas vietas, tādēļ nav vērts censties izcelt atsevišķus ierakstus. Tas vienkārši nav iespējams.
Tiek uzskatīts, ka lielākā ietekme trakulīgā sexperimentālisma un inovāciju bumam bija Beatles ar savu Sgt. Pepper un turpmākajiem elbumiem, taču man ir tieksme apšaubīt šo postulātu. Daudzi no zemāk minētajiem ierakstiem tapuši prakstiski sinhroni vai pavisam īsu brīdi pēc Seržanta. Fakts gan paliek, Beatles ir flagmaņi, kas lielā mērā izvadīja roku no vienkāršām pop dziesmiņām r&b un beat stilā līdz augstajai mākslai, kas radošās dzirksts un muzikālās domas ziņā neatpaliek no Mocarta, Bēthovena, Čaikovska un citu grandu veikumiem.
Šajā listē sastopamajiem ierakstiem ir dažas kopīgas nianses:
1) tapuši posmā no 67-70 gadam
2) daudzveidība, gabali elbuma ietvaros var svārstīties no sapņainas psihodēlijas ala Pink Floyd līdz brutālam protometālam ala Black Sabbath
3) viss elbums ieturēts vienlīdz augstā kvalitātē bez trash gabaliem, kas kalpo par balastu starp izcilām kompozīcijām

Iekļauti arī visai un pat ļoti mazpazīstamas grupas, kuru atrašana mūzikas veikalos varētu būt sarežģīta, pat pasūtot no ārzemēm. Šo problēmu panaceja, kā zināms ir internets. Viena no zālēm varētu būt eMule, kurā var atrast prakstiski visu, taču īpaši advancētu un izmeklētu produktu nočiepšanai vēl labāk noder daži specializēti hubiņi DC tīklā:

bluesbreakers.servebeer.com - neapšaubāmi labākais resurss priekš veco un ne tik ļoti roku meklēšanas. Tajā ikdienu andelējas ne vairāk, kā 100-150 cilvēku, taču šajā gadījumā kvalitāte ir noteicošais. Šeit pulcējas ļaudis, kuru muzikālās kolekcijas mēdz saturēt lietas sākot no mūsdienu indie un metālrokiem līdz nekam nezināmiem, tikai 50 vinila plašu eksemplāros izdotiem kirgīzu progresīvajiem folk-psihodēliķiem.

indiecent.no-ip.com:4141 - čupām pašreizējā indie, alternatve, elektronikas un tml. crapa.


musiqueclassique.no-ip.org - labākais man zināmais klasiskās mūzikas hubs.

Manos DC bukmarkos ir vēl čupām citu nesliktu adrešu un tāpat vēl pastāv tādas lietas kā WinMx un Soulseek, taču ar minētajiem 3 hubiem vai vienu pašu mūli iespējams aptvert gandrīz visu, ko izvirtušā sirds alkst.

Bet nu pielietas.

Animals:

1967 - Winds Of Change
1968 - The Twain Shall Meet
1968 - Every One Of Us
1968 - Love Is



Masīvai publikai droši vien labi zināms viņu visu laiku lielākais hīts, variācija par senu amerikāņu (ar britāniskām saknēm) tautas dziesmiņu par mauku māju Jaunorleānā, House of the rising sun, kas tika radīti Animāļu pirmajā attīstības etapā, 60o pirmajā pusē, kad viņi savā pirmajā sastāvā atraktīvi spēlēja nesarežģītas, taču tam laikam pietiekami progresīvas rythm & blues ziņģes.
Sastāvam mainoties un hipiju vēsmām sākot dominēt, arī mūzika sāk kļūt krietni sarežģītāka un galvenais daudzveidīgāka, vispārzināmiem štampiem nepadevīga.
Kā redzams, šie 4 elbumi tapuši ļoti īsā laika periodā viens pēc otra, tāpēc vēl pārsteidzošāka ir to absolūtais nelīdzīgums savā starpā. Ja klausoties Winds Of Change un Twain Shall Meet vēl var sazīmēt kopīgas noskaņas, tad divi pārējie liekas pilnīgi citu bandu radīti, par vienīgo treidmārku atstājot ne ar ko nesajaucamo Ērika Berdona balsi. Arī viena ieraksta ietvaros dzirdams apskaužams raibums.

Moody Blues:

1967 - Days of Future Passed
1968 - In Search Of The Lost Chord
1969 - On the Threshold of a Dream
1969 - To Our Children's Children's Children
1970 - A Question Of Balance



Tāpat kā Animāļi, iesāka kā r&b banda ''british invasion'' ietvaros, taču negūstot nekādus varenus panākumus un pēc pāris dalībnieku nomaiņas ievirzījās krietni progresīvākā gultnē. Days of Future Passed varētu uzskatīt par pirmo progresīvā roka ierakstu vispār. Tajā ir visai pagaras, daudzdaļīgas kompozīcijas, kuras vēl papildina orķestrālas intermēdijas, kas bija jaunums tajā laikā. MB ir arī pirmie, kas uzsāka regulāru melotrona (mūsdienu sintezatoru sencis) pielietojumu.
Lai gan MB tiešām arī mēdz pieskaitīt pie t.s. art rock vai progressive rock, viņu mūzikas trumpis vairāk ir melodiskums un salīdzinoši vienkāršas (salīdznājumā ar Yes, King Crimson, Genesis u.tml.), taču iztēles bagātas un prātā paliekošas kompozīcijas. Viņu elbumiem arī raksturīga nepārtrauktība, repskektīvi, gabali plūstoši pāriet no viena nākamjā, radot vienu monolītu skaņdarbu un te neiet runa par primitīvu cross-feidingu, elbumi klausās vienā elpas vilcienā.
Ja man kāds jautātu, kura no bandām varētu tikt uzskatīta par Bītlu muzikālo vērtību turpinātājiem vai konkurentiem, tad tieš MB būtu top choice. Salīdzinošā vienkāršība, melodiskums un fantastiska muzikālā iztēle, tas vieno šīs grupas.

Traffic:

1967 - Mr. Fantasy



Grupas galvenais ideju ģenerators, vokālists un taustiņnieks Stīvs Vinvuds iepriekš darbojās ļoti veiksmīgā r&b ansamblī Spencer Davis Group, kuru nemirstīgais hīts Gimme Some Lovin' skanēja daudziem zināmajā un tik pat nemirstīgajā Dž.Landisa filmā Blues Brothers.
Vinvuda talants un tieksme pēc jaunrades lika viņam pamest visnotaļ veiksmīgo un jau tad slavu atnesušo SDG, lai kopā ar savu ne mazāk radošo draugu, Džimu Kapaldi, dibinātu vienu no eklektiskākajām blicēm roka vēsturē, Traffic.
Grupas mūziku tiešām nav iespējams pabāzt zem kāda žanra rāmjiem, tā spēlē miksli, kurā ir elementi no džeza, blūza, folka, psihodēlijas, popmūzikas viegluma un progresīvā roka komplicētības.
Mr.Fantasy ir šī kokteiļa visspilgtākais un arī talantīgākais apliecinājums, ne vien manisprāt, bet arī roka vēsturnieku un kritiķu novērtējumos.

Small Faces

1968 - Ogdens' Nut Gone Flake



Agrīnie SF, kas kopā ar The Who un Kinks tiek pieskaitīti pie t.s. modu kustības savas ārišķīgās, jauneklīgi trakulīgās uzvedības un dendiju ģērbšanās stila dēļ, spēlēja lielākoties sevis komponētu, tam laikam raksturīgu, vienkāršu, taču visai radošu r&b līdzīgi Rolling Stones vai tiem pašiem Who un Kinks, tādēļ ir vērts pameklēt arī citus SF ierakstus, taču minētais elbums līdzīgi kā gadījumos ar iepriekš minētajām grupām, piedāvā jau daudz bagātīgāku noskaņu buķeti. Īpaši iespārda Stīva Mariota rīkle, kas noteikti ierindojas manā roka vokālistu topā blakus Plantam, Gilanam, un citiem vokālajiem monstriem. Tas vēl spilgtāk izpaužas Mariota nākamajā muzikālajā etapā, par kuru citreiz.
Koknijs rokā valda!

Fleetwood Mac

1969 - Then Play On



Šis ir viens no gadījumie, kad viss, kas tapis pirms un pēc liekas, kā nevērtīgas pelavas. FM sāka kā vieni no pirmajiem baltajiem blūzmeņiem, izpildot vienkāršus, kā klasiskos tā sevis sacerētos blūziņus roķīgā manierē, savukārt sākot ar 70o vidu iegrimst pilnīgi neizteiksmīgas pop muzičkas purvā.
Then Play On ir sava veida tilts starp šiem diviem etapiem, varbūt tāpēc tik spēcīgs. Pievienojoties mazāk uz blūzu, vairāk uz melodsikām dziesmiņām orientētajam Danny Kirwan, tomēr paliekot spēcīgai blūzroka ietekmei, FM radījuši ļoti daudzveidīgu, taču ar konkrētiem vaibstiem apveltītu darbu. Katrs gabals ir pērle, īpaši iesaku ievērtēt romantiski gaisīgos Although The Sun Is Shining, When You Say, dramatisko Closing My Eyes un fuņķīgi blūzīgo Rattlesnake Shake, kā arī grūti aprakstāmo Oh Well ar izcili atmosfērīgu Pītera Grīna akustiskās ģitāras (vai kas nu tur tiek strinkšķināts) solo.

Rolling Stones

1967 - Their Satanic Majesties Request



Viena no lielākajām netaisnībām roka vēsturē. Elbums, kas manā blociņā neapšaubāmi ir RS radošā instinkta apogejs (apogejs, baby, apogejs), saņēmis lielākoties vien kritiku, vai vēl sliktāk, vienladzību kā no mūzikas preses, tā vairuma fanu, kuriem ņezamislovatās dungādziesmiņas tipa Under My Thumb liekas kas daudz krietnākas. Pat paši stouni kā likums atsaucas uz TSMR ar vīpsnām, sak, nu tur mēs tā mazliet paālējamies, tas jau nebija nopietni, bet lūk paklausieties šo [insert another generic shit rock'n'rollish RS album].
Vispār tas ir diezgan tipiski, ka paši radītāji nesajēdz ko izdarījuši labi, ko ne. Arī gadījumā ar Then Play On, esmu dzirdējis nievīgus izteikumus no kāda izbijuša flītvudmakieša (laikam P.Grīna), kas to aptuveni raksturoja kā ''half assed try out'' vai tādā garā. Rodas vēlmi ņemt mūziķi aiz čupra un bakstīt ar degunu attiecīgās plates vākā un brēkt ''redz, vot šitā ir jāsacer, šitā''.
Tas pats gadījums saistās ar nākamo šķirkli.

Deep Purple (Mark II)

1971 - Fireball



Nesaprotu kāpēc lielākā daļa cilvēku, kas uzskata sevi par lieliem DP cienītājiem, vienmēr ceļ saulītē Machine Head, kurā, būsim godīgi, ir puzotrs labs gabals - Highway Star + Smoke On The Water pirmie akordi. Arī paši purpļi nebeidz siekaloties par savu māsterpīsu, kā redzams speciāli šim elbumam veltītajā video Classic Albums sērijas ietvaros. Tajā pašā pārraidē viņi visai uzskatāmi cenšās distancēties no Fireball, kas lūk esot bijis tāds jauneklības maksimālisma bīdīts, nepamatota sexperimentālisma auglis un nav nopietni ņemams, pretēji godīgajam un īsten' lietaskocīgi noštancētajam Machine Head.
Ja In Rock ir izcils hardroka elbums (Child In Time, protams, ir kaut kas out of this world), tad Fireball ir ne vien tāds, bet arī inovatīvs un neparasts. Fireball, Mule, Fools, Anyone's Daughter, No No No ir noteikti muzikāli oriģinālākās un emocionāli piesātinātākās kompozīcijas, ko klasiskais DP sastāvs jelkad radījis, taču daudziem cilvēkiem tas acīmredzot liekas šķērslis to izbaudīšanai. Vajag ko vienkāršāku, zemes cilvēkam saprotamāku. Dajoš da ta tāāā, da ta ta dāāāāāā...

Deep Purple (Mark I)

Shades Of Deep Purple
Book of Taliesyn
Deep Purple



Nez kāpēc vairums ļauta aizmirst, ka purpuļi nesākās ar In Rock un pat ne ar J.Lorda Concerto grupai ar orķsetri. Pirmā sastāva ierakstos var labi just kā laba vokālista tā gruntīga un virtuoza basista (kādi ir Gilans un Glovers) trūkumu. Īpaši apnicīgs var likties Roda Evansa vokālais sniegums, kas vairāk piestāvētu vodeviļu un burlesku iedziedāšanai kabarē teātrī.
Taču no otras puses es nebaidos teikt, ka kvaltatīvu un interesantu kompozīciju ziņā sākotnējais DP man liekas pat auglīgāks par kalasisko. Chasing Shadows, Kentucky Woman vai Blind un čupiņa citu tā laika gabalu, mana pazemīgā IMHO uzskatā, pamatīgi ieliek vairumam klasiskā markII radīto zāģu. To tehniskais izpildījums nav tik virtuozs (Blekmors un Lords vēl nav sasnieguši savas spēles augstāko punktu), taču muzikālā daiļrade šajā periodā ir pat ļoti atzīstama.



Eh.. Biju sataisījies sadrukāt milzu lempīgu traktātu, taču kā jau varēja paredzēt, ņe tut to bilo. Šī apņemšanās noplok līdzīgi mācību gada sākuma entuziasma marasmam. Pie tam pilnīgi negaidīti ieradās haļavnijs alus, kas ir otra svarīgākā lieta manā dzīvē pēc Fallout.

Taču nebaidās ne nieka. Sadalīšu šo oficiozu turpinājumos, jo rakstot to, arvien vairāk nāk prātā izcili, šajā listē iekļaujami, albumi, par kuriem vienā vakarā nu nekādi nepaspēšu uzšņāpt.

Traktātu starpbrīžos domāju apdeitot stūrīti ar random ''must hear'' lietām, kuras gadījies uzdzirdēt un iemīļot pēdējo 24 stundu laikā.
Apdeitošos bieži, vismaz tuvāko nedēļu laikā.


Rock on!