Es nevis neticu Dievam, bet neticu vārdam ''Dievs''. Un tas nozīmē to pašu, ko nozīmē neticēt Dievam. Jo Dievs ir tikai vārds, nevis Dievs.
Lai izspruktu no šādas situācijas cilvēks sāk definēt kas ir Dievs. Priekš tā tiek izmantoti citi vārdi. Nepalīdz tas, ka katram cilvēkam šī definīcija iekļauj citādus vārdus un to kombinācijas. Vēl mazāk palīdz tas, ka jebkurš cits vārds neizbēgami prasa sevis definīciju. Ja es saku ''Dievs ir mīlestība'' vai ''Dievs ir tēvs, dēls un svētais gars'', tad vajag zināt kas ir ''mīlestība'', ''tēvs'', ''dēls'' un ''svētais gars''.
Tas noved pie tāda rezultāta, ka Dievs ir jebkurš vārds eksistencē. Bet tā kā vārdi (it kā) nav eksistence, tikai tās skaidrojums vārdos, tad izrādās, ka Dieva nav, ir tikai tā skaidrojums.

Ja sākumā bija vārds, tad kāds tas bija? Tas noteikti nebija ne ''Dievs'', ne ''Svētais Gars'', ne ''Om'', ne vēl sazin kas. Jo lai būtu kaut kas, ko pēc tam vajadzētu skaidrot ar vārdiem, jābūt kaut kam, kas nav vārds.

Varbūt nekas tāds nekad nav pastāvējis un viss ir tikai vārdi, kas radījuši realitāti pēc sava ģīmja un līdzības. Nevis vārdi definē realitāti, bet realitāte definē vārdus.
Simulakrs ir patiesība?