Nu ko, ieskaitiet mani velodrastu pulkā. Pēc ilga pārtraukuma beidzot varēšu ripot pēc kefīra uz centru, nevis nudna kātot visus tos kilometrus pa sāpīgi pazīstamajiem maršrutiem, redzot vienas un tās pašas peļķes un neizviļātas suņu kakas katru dienu. Pat nesaprotu kāpēc tik ilgi vilku garumā. Nepārtraukti atliku velo iegādi, jo vienmēr kaut kas svarīgāks + nodzeru/noēdu par daudz. Tagad aizlaižot uz vietējo bodi un mierīgi fiksi atvedot mājās divus smagus maisus uz vienas rokas, braucot pa mīkstu slapju grantētu ceļu without an incident izraisīja lielu gandarīju par šo lēmumu. Pie reizes palīdzēju cilvēkiem, kam aši vajadzēja naudu, kas mani arī pamudināja, ka nu ir brīdis beidzot paņemt to dranduļetu un domāt pēc tam.

Viens moments, par kuru vajag izdomāt risinājumu. Man katru rītu jāiet uz autobusa pieturu, kas ir aptuveni 2 kilometri. Tā pat mājup. Zinu, ka ir cilvēki, kas tupa piesien veļļukus pie elektrostabiem utml. un pēc tam vakarā savāc, lai brauktu no pietura mājās. Kād vispār zina cik tas droši? Pat ar labākajām drošības jostām? Nebūtu slikti, ja būtu kāda telpa, ko iznomāt priekš atstāšanas tajā sauču centrā, bet pagaidām neesmu interesējies. Tik ļoti zajebalo katru dienu mīt to jobano taku TIK ILGI.