Ah, šis crigeworthyness patiesībā ir pārāk subjektīvs, lai to pakļautu dziļākai analīzei. Tā ir vienkārša mana ņirgāšanās par cilvēkiem, kuriem šķiet, ka viņiem kaut ko grasās atņemt, lai gan viss jau sen ir atņemts.

Nav šaubu par diktāta ārpus normas esamību. Drīzāk par to, cik duālistiskā pasaulē dzīvo cilvēki (līdz ārprātam) - apzinoties to, ka ir dirsā, bet to, ka tas, iespējams, ir labāk, nekā otra galējība. Un to, ka viņi jebkurā gadījumā (īpaši Latvijas situācija) kaut vai ekonomisku apsvērumu dēļ slieksies uz atbildi par labu Eiropai- pat redzot, ka žurkas steidz pamest šo grimstošo kuģi. Sačakarēta kolektīvā bezapziņa, iespējams, mūsu pagātnes dēļ, kas liek bēgt prom no visa, kas saitīts "uz austrumiem".

Bet, jā, lai kaut kas notiktu (t.i., drīzāk tas nenotiktu pie mums tādos apmēros [jo Latvijā tā jau ir problēmas ar pamatiedzīvotājiem un viņu pieaugumu], kā Rietumeiropā), par to būtu jāsāk runāt laicīgi. Tāpat, kā Rietumeiropā par to jau būtu bijis jārunā sen (patiesībā jārīkojas, nevis jārunā, jo tāpat vairāk vai mazāk viss ir skaidrs).

Ugh, es tik haotiski rakstu, ka varbūt labāk būtu pagaidījis rītdienu un atbildējis. Nē, tiešām. Bet, nu, whatevz, jau par vēlu.