Luteram bija pavisam cits funktieris nekā izvēle starp liberālismu/konservatīvismu. Viņam galvenais bija autentiska kristietība, un viņš redzēja, ka liela daļa no tradicionālajām un godājamajām interpretācijām šajā ziņā brauc pilnīgās auzās un ir vairāk nodarbinātas ar naudu un varu, vai arī, labākajā gadījumā, intelektuālām spekulācijām par to, kā viss varētu un kā tam vajadzētu būt, nekā sekošanu Kristum. Uzdodot jautājumu - kā nonākt pie autentiskas kristietības? - bija likumsakarīgi nonākt pie atbildes, ka visuzticamākais avots ir Jēzus mācekļu un laikabiedru atmiņas par viņu, nevis gadu gaitā uzkrātās interpretācijas. Un Luters nebūt nedomāja, ka katrs var interpretēt Bībeli, kā grib. Viņš uzskatīja, ka Bībelē pats galvenais ir tik skaidri pateikts, ka ikkatrs, ja vien ļaunprātīgi necenšas tekstu sagrozīt, to saprastu. Te, viņam, iespējams, var pārmest naivumu vai sava laikmeta ierobežotību. Jo laikā, kad viņš rakstīja, daudzas dažādas teksta interpretācijas metodes un tas, cik atšķirīgi tekstu var saprast, vēl nebija apzināts.