modrība
Vot ieeju sauču pasta nodaļā nomaksāt savu teleneta rēķinu. Parasti prosta diktēju summu un līguma numuru, plus pase uz galda, ja vajag. Principā jau sen bez pases varēju, jo mani tur zina kā raibu suni. Uz pasi pat nepaskatījās. Ieminējos, ka Rīgā pastos prasa un kā viņi baidās, ka 'cits' cilvēks samaksās kāda rēķinu. Tante apstiprināja, drūmi mādama ar galvu. Izteicos, ka tas taču totalitārisms kaut kāds. Ķipa 'orgāniem' VAJAG ZINĀT ka tāds un tāds ir tik un tik par to un to samaksājis. Lai redz cik un kur viņš pa mēnesi maksā. Nez kam an tas. Es pateicu tas taču ir pizģec, tā klusi zem deguna nosēcot pēdējo vārdu, jo tomēr pie izglītotām kundzītēm atrodos, viņa dzirdēja un vēlreiz drūmi pamāja ar galvu.