Es atceros, es straadaaju diennaksts eestuvee un kaut kaados sveetkos zaale bija pilna ar cilveekiem, rinda liidz durviim vai veel aarpus durviim, bardaks, skrieshana, kaads veel zvana, pasuuta eedienu uz maajaam utt. Redzot vosus tos cilveekus, daudzus piedzeerushos, dzirdot to troksni, ko vinji rada, dazhreiz tieshaam gribeejaas panjemt automaatu un saakt shaut. Vai gribeeju, lai kaads man piepishaas vai iesit, lai vareetu sist pretii ar visu, kas ir sakraajies. Vai arii... Es gribu iet maajaas! Es eju! Nee, es palieku, es turpinu.