Attiecībā uz kāzusu par šūnu pikuci, kas sevi neapzinās. Kā tad ir ar cilvēku miegā, bezsamaņā vai komā, kas arī sevi neapzinās? To ir okej nokaut bez morālām implikācijām, jo viņš nezijutīs sāpes. Kāda starpība, ka tas pirms tam ir apzinājies sevi. Savā nāvē jau tāpat neuzzinās, ka ir nokauts. Nekad. Formālās sekas tās pašas, kas ar augli sievietes organismā. Tas jau nekad neuzzinātu, ka vispār eksistē un ir dzīvs. Cik garš tik plats.

Aizsargāt savu dzīvību ir tas pats, kas aizsargāt jebkuru dzīvību, tāpēc, nesaprotu kā te var rasties alūzija ar nominālismu vai relatīvismu. Dzīvība > all. Ne velti arī sodu sistēmu pamatā ir dzīvības atņemšana ir augstākais no cilvēks vs cilvēks grēkiem. Es piekrītu, ka var/vajag runāt par nāves sodiem un sankcionētiem sodiem vispār, bet pati sodu likumu pastāvēšana nebūt nav pretrunā ar universālām vērtībām, tieši otrādi. Tas, ka mēs, cilvēciņi, feilojam un korumpējam pat labas idejas, principus, jā.