Jocīgi, ka Tu pārmet nominālismam (pieņemsim, ka mani uzskati korelē tieši ar šo filozofijas skolu) to, ko Tu pats (nebūdams nominālists) piekop. Piemēram, ja kāds Tev uzbrūk, tad visdrīzāk Tu teiksi, ka ir pieļaujams viņu nogalināt atkarībā no faktoriem. Tātad pat ne-nominālistu pasaulē pastāv faktori, pie kuriem ir pieļaujams nogalināt otru cilvēku. Bet nesākot ķidāt atsevišķus piemērus, piemēram, smagi slimus cilvēkus, kas dzīvo ciešanās un vēlas mirt, mana tabula diezgan ļoti atbilst tai, kas ir pasniegta šajā rakstā, ar ko es jau padalījos. Citējot: "Our point here is that, although it is hard to exactly determine when a subject starts or ceases to be a ‘person’, a necessary condition for a subject to have a right to X is that she is harmed by a decision to deprive her of X." Tu vari dēvēt šūnu pikuci par cilvēku, bet šūnu pikucim nav mērķu, tas sevi neapzinās, tas sevi nekad nav apzinājies un tā eksistences izbeigšana līdz ar to ir pat mazāk traģēdija nekā lauksaimniecības dzīvnieku nogalināšana gaļas iegūšanas dēļ jo tie ir vairāk personas nekā teorētiskais bērns ir jebkad bijis līdz piedzimšanai. Teiktais, protams, nāk komplektā ar citu cilvēku interesēm. Piemēram, ja kāds Tev uzbrūk ar nazi un vēlas Tevi nogalināt, mēs varam visdrīzāk vienoties, ka Tava vēlme dzīvot ir primārāka par šī uzbrucēja tiesībām uz dzīvību tajā momentā. Līdzīgi arī vecāku vēlmei neiznēsāt konkrēto bērnu un dzīvot neapgrūtinātu dzīvi, manuprāt, ir lielāks svars nekā embrija potencialitātei (jo nekas cits jau tur nav, tur nav apzinātas vēlmes vai personības kurai tas uztrauktu).