Man arī tā likās, kad pirmo reizi kā bērns redzēju kaut ko fragmentāri, kad pieaugušie bija uzlikuši vai vienkārši gāja pa TV fonā. Nav tur drūmuma nemaz, kā tagad redzu. Pat otrādi, dzīvi apliecinoši bieži vien, vai vismaz aizkustinoši, pat ja redzmas ciešanas. Es nezinu neviencu citu režisoru, kas tik monumentāli spēj demonstrēt pārlaicīgo laicīgās makslās - kino- ietvaros. Bet tas ir jau atkal vecais labais bīberbahs - nav iespējams to demonstrēt diskursīvi vai zinātniski.:(