Es īsti no ieraksta nevarēju saprast - cik lielā mērā tu esi gājis tradicionālos ceļus, kā iepazīt kristietību - piemēram, vai esi padziļināti studējis Bībeli? Noprotu, ka gājis iesvētes mācībās vai personīgi runājis ar mācītāju neesi. Āķīgā lieta ar kristietību ir tāda, ka tā liekas kaut kas tik pašsaprotams un "mūsu kultūrai piederīgs", kā saki, mēms, ka var likties, ka nav vajadzības iedziļināties un pētīt, jo viss jau tāpat ir skaidrs. Bet nav jau - par to liecina kaut vai tas, ka ļoti daudziem, tāpat kā tev, ir svešs un atgrūdošs viss tas, kas notiek baznīcā. Turklāt apkārt klīst daudz klišeju un dīvainu interpretāciju, tāpēc, lai saprastu, kādas īsti ir tavas attiecības ar kristietību, vajag pētīt un lasīt pašam. Starp citu, zinu gadījumus, kad cilvēkiem pretestību pret kristietību ir radījusi tieši pieredze ar sludinātājiem, kuri paši īsti nesaprot, ko sludina, un tad arī rodas iespaids, ka kristietība ir eksaltēta nesakarīgu frāžu skandināšana.

No savām sarunām ar vairākiem ticīgajiem secinu, ka ceļi, kā cilvēki sastopas ar Jēzu, mēdz būt ļoti dažādi. Kādam ticība rodas no ilgstoši iesakņotas tradīcijas, kas pēkšņi vienā brīdī kļūst dzīva un personiska. Cits ilgstoši pielūdz Nepazīstamu Dievu, bet nespēj nostiprināties ticībā, jo nespēj Viņu iepazīt un dzīvo no pasaules un citiem cilvēkiem aizgūtajos priekšstatos par Dievu, un lūzums notiek tad, kad viņi pievēršas Bībelei un tradīcijai. Vēl citam tā ir nesaprotama un nemeklēta nez no kurienes uzradusies atklāsme. Tas notiek ļoti dažādi, un ir vērts pievērst uzmanību, kas un kādā veidā tevī aktivizē šo interesi.

Starp citu, par kalpošanu - vārds "dievkalpojums" nozīmē nevis (tikai) cilvēka kalpošanu Dievam, bet otrādi - Dieva kalpošanu cilvēkam. http://www.lelb.lv/lv/?ct=mes_kalpojam