Tu domā manu vecmammas brāli, kurš nomira Sibīrijā raktuvēs, jo vienīgais, kas bija ko ēst, bija zāle? Vai varbūt vectēva ģimeni, kurā nācās karot abās, krievu/vācu pusēs vienam pret otru. Vai varbūt pārējos radus, kuriem uzspieda krievu valodu, un neļāva svinēt latviešu svētkus un atņēma dzimtas īpašumus?
Vēsturi es zinu, neuztraucies.. Pati arī pieredzēju padlaiku beigas un nezināju, kas ar tēti notiks, kamēr viņš bija prom barikādēs.

Bet es arī zinu, ka mana vecuma krievu cilvēki, kas uzauguši visu mūžu Latvijā, un runā tekoši latviski, arī kā ārsti ārstē latviešu pakaļas vai kā skolotāji māca latviešu bērnus, nav tie paši cilvēki, kas izsūtīja un nogalināja cilvēkus.
Es arī spēju atkāpties no naida un paskatīties uz “kultūru” plašāk. Manuprāt, krievu un latviešu kultūras ir daudz tuvākas, nekā, piemēram latviešu un arābu vai latviešu un ķīniešu, un es nenožēloju, ka spēju lasīt, rakstīt un komunicēt krieviski, un lasīt krievu autoru darbus.