Jā, saprotu. Mana problēma ir, ka neesmu vairs jauns un nezinu pat īsti uz kuru pusi iet. Kaut kad agrā jaunībā bija iedoma, ka pat varētu būt kaut kāds aktieris vai tml. mākslinieciskais tips, jo mēle man aša, uz mutes krtis neesmu un pat bija kaut kādas epizodes, kur pats sev likos dīvains aiz spējas tēlot kaut ko citu. Tā pat visādas zīmēšanas patika un, ja būtu uztrenēts akadēmiski, drošo vien neslikti varētu strādāt jomās, kur to vajag. A tagad, savos 36, ko fakin darīt? Es nevaru tā prosta aiziet un mācīties profesiju. Man pat samaksāt nebūtu par ko. Bet galvenais, es nezinu vai tas ir tas vai ar to es kaut kur tālāk dzīvē tikšu.

Šeit starp citu parādās viena lieta, ko liberasti vienmēr kritizē, bet kas ir laba lieta. Stingri, pat bargi vecāki, kas strostē savus sīkos kļūt par kaut ko. Ir reti gadījumi, kad tas satraumē cilvēku, bet vairumā gadījumu ir tieši otrādi. Bērns uzaug jau ar konkrētu serdi iekšā un ziņu par to ko darīs nākotnē. Tā stulbā, pretīgā tradicionālā audzināšana, ja.