Attieksme pret nāvessodu - konceptuāli par, praktiski pret. Uzskatu, ka eksistē cilvēki, kuri nav "saremontējami", tb jebkādi reabilitēšanas mēģinājumi ir zemē nomests laiks un sabiedrības pakļaušana riskam. Tāpat uzskatu, ka nav jādanco uz pirkstgaliem apkārt tādu indivīdu cilvēktiesībām, kuri ir demonstrējuši, ka viņiem citu cilvēku pamattiesības ir pie dirsas. Nav kazai piena, ta nav.

Tajā pašā laikā, vismaz vietējā mērogā man nav ilūziju, ka kāds netiks tur aizsūtīts, jo kaut kādam Mazpisānu policijas šefam zaļumballē nocēlis meiteni or sth.

Un vispārīgā gadījumā, atbalstu arī dzīvības uzturēšanas atslēgšanu dārzeņa stāvoklī nonākušajiem, ja ir pilnīgi skaidrs, ka atveseļošanās iespēju nav (šeit gan atruna par to, kādām jābūt prasībām, lai šito noteiktu - bija kaut kādi gadījumi, kad ārsti nofeilojuši). Kaut vai reiz slavenais Terri Schiavo gadījums, kuru pamanījās izstaipīt 15 gadu garumā - te gan es uzskatu, ka viņu vairs par cilvēku nevarēja uzskatīt, jo smadzeņu atrofija tika konstatēta gana agri, un pāri bija palicis ķermenis, kurš pats spēja uzturēt elpošanu un sirdsdarbību. Nevis cilvēks.