Interesanti, ka māte sapņos vienmēr parādās kaut kādā dēmoniskā veidā, kā no elles uz laiku izlaists ļaunais gars, kam ticis dots margināls laika posms, lai terorizētu manu apziņu. Uzreiz atzīšu divas lieta. Ar māti bija labas attiecības, bet varbūt pārāk neitrālas, nebija nedz naidošanās nedz lielas mīlestības. Nezinu kurš pie tā bija vairāk vainīgs, es vai viņa. Visdrīzāk abi sinerģijā. Otra lieta - viņa pakārās. Nestāstīšu detaļas, bet kopumā var teikt, ka 'viņa uz to gāja', es pat atrodot viņu beigtu nespēju paraudāt. Atceros kā tēloju traģismu mentu-protokolētāju klātbūtnē. Sapratu, ka vajag būt sašautam un raudulīgam, bet nebiju. Tas izraisīja sava veida bailes/atsvešinātību pašam pret sevi. Kā tad tā, mamma nomira, bet man hoķ bi hni. Laikam vienkārši čanelēju viņas pašas svešādo mīlestību. Viņa pati uzauga alkoholiķu un pašnāvnieku ģimenē. Nemaz nevēlos fantazēt kādi bija viņas bērnības gadi mātes alkoholiķes, pritona uzturētājas un internāta pavadījumā.
Still, nesaprotu kāpēc viņa parādās tik trakoti negatīvās formās. Pēdējo laiku pārdoma ir tāda, ka viņas parādīšanās saistās ar to visu negatīvo, Sātana ietekmēto pagātni, ko aiz sevis velk mūsu dzimta pa mātes līniju. Maz ko zinu par saviem pra pra vecākiem, bet zinu pietiekami par to, ka tā bijusi maigi izsakoties problemātiska.
Tas viss gan pat priekš manis neizskaidro kāpēc mums ar māti vienmēr bija tik 'vēsi-mīlošas' attiecības. Pats vēl ar vien nespēju saprast šādu mātes-dēla attiecību modeli.