Laikam tomēr biju pārvērtējis savas grafomāniskās tieksmes un cēlo mērķi apgaismot tumšo ļautu par obskūriem un ne tik ļoti interesantumiem rokā, bet lai nu kā, še jums apdeits.

 
Dr.Z

1971 - Three Parts to My Soul



Nomināli šis reti (ne)sastopamais ieraksts tiek pieskaitīts progresīvajam rokam, taču kā zināms, žanra definīcija un tā pārstāvji ir visai izplūdusi lieta. Es personīgi šo bandas vienīgo ierakstu dēvētu par progresīvi maniakālu klavesīnroku. Vokālista aizgrābtā un spēcīgā, taču neveselīgi aizžņaugtā balss un īpatnējais, dominējošo taustiņinstrumentu skanējums, man pirmo reizi izdzirdot šo ierakstu, radīja tik pat savādu iespaidu kā pirmo reizi klausoties Comus. Nav brīnums, ka pat neskatoties uz tālaika tieksmi uz muzikāla apvāršņa bezgalīgu paplašināšanu, šis ieraksts palicis pilnībā nepamanīts. Kā jau nereti, ļoti nepelnīti.

Eloy

1998 - Ocean 2 - The Answer



Ņemot vērā savu mēreni pozitīvo, taču ne sajūsminošo attieksmi pret Eloy agrīnajiem garadarbiem, kas tika ieturēti labākajās 70o gadu krautroka kosmikajā progroka tradīcijās, šis elbūms mani pārsteidza ne vien ar savu varenīgi epsiko skanējumu un kora izmantošanu, bet arī pārsteidzoši baudāmajiem sacerējumiem. Iespējams, ka Eloy klasiskā perioda faniem un krautroka cienītājiem šis nebūs piemērotākais ieraksts, taču man kā vairāk melodiskuma un mazāk speisīguma tīkotājam, šī plate nu ir Eloy labāka albuma statusā. Iespējams nedaudz pārspīlēti patētiskais, taču nenoliedzami skaistais noslēguma eposs (jā, ar ''e''), The Answer pirmo reizi klausoties sniedza estētiski emocionālu ''švunku'' līdzīgi kā to panāk Bēthovena simfoniju opusi.

Family

1968 - Music in a Doll's House



Vienīgais no Family riņķiem, kas pazemīgajam šķiet izcils viscaur no a līdz z. Kā jau nereti debijas ieraksts ietver sevī pašas oriģinālākās muzikālās domas un vaļīgākos eksperimentus, kas vēlāk tiek apspiesti tradicionālākas, ''ejošākas'' mūzikas labā. Līdzīgi kā minēto ar Dr.Z plati, šis ieraksts ir grūti aprakstāms, to vienkārši ir jādzird. Papildiniet oriģinālu mūziku ar neatkārtojamo Rodžera Čepmena vibrato un here you go - underground classic.

Oscar

1974 - Oscar



Arī ļoti mazpazīstams atradums. Albuma ievākojuma dizains un pirmais gabals, kas atgādina kādas vodeviļas vai kabarē partiju, var likt padomāt, ka esam uzdūrušies kādam Endrjū Loida sen nozaudētam garadarbam, taču tas ir manīgs pirmais iespaids. Banda spēlē, kā lai pasaka.. laikam šis būs viens no retajiem gadījumiem, kad kādas grupas mūziku var apzīmēt ar vienkāršo ''roks'', bez vajadzības iebrist mežonīgajā žanru, subžanru finešu purvā. Diezgan tradicionāls straight-forward skanējums, kas gan nemazina šī ieraksta interesantumu, kas slēpjas prātā paliekošos sacerējumos.

Plus

1969 - The Seven Deadly Sins



Ievākojuma dizains un pati mūzika, kas nedaudz atgādina parodiju par katoļu mesu, ir samērā savdabīgs piesitiens, ņemot vērā, ka to jāpieskaita pie 60o psihodēlijas. Neteiktu, ka albums būtu vienmērīgi labs, prātā paliekoši gabali mijās ar viduvējām dziesmiņām, taču to ir vērts noklausīties vismaz vienreiz. Visiem 60o gadu psihodēlijas un dažnedažādas weirdo mūzikas interesentiem a must.

Free

1972 - Heartbreaker



Mans favorītais Free albums, kas iezīmē pārejas periodu starp primitīvi blūzīgo, robusto blūzroku, ko savos agrīnajos ripuļos spēlē Free un melodiskāko un vieglāko, arī popsīgāko Bad Company, vēlāko Free transformāciju. Melodisks hardroks ar nelielu blūza ifnluenci un vēl kaut kādu netveramu ingridientu, kas manās ausīs padara šo plati par izcilāko Rožersa & Co veikumu.

Amon Düül

Best Of




Vispār der paklausīties visus šī interesantā friču psihodēliķu-progroķeru ierakstus, taču PR-RECORDS izlase, kas atrodas manā audio kolekcijā manuprāt ir padevusies feina. Tiesa, lai nebūtu pārpratumu, došu gabalu sarakstu, kas tajā atrodami, jo mazums cik daudz dažādu ''bestofu'' Dullajam Amonam ir izdots.
Šajā kompilācija vairāk dzirdami vēlēko laiku gabali, kas ir nedaudz popsīgāki un nesatur 20 minūšu ilgas psihodēliskas orģijas, un, lai gan man patīk abi periodi, no sacerējumu oriģinalitātes viedokļa, vēlīnais un vieglais periods šķiet pat interesantāks.
Še gabalu saraksts:
Metropolis
Archy The Robot
Vortex
Das Gestern ist das Heute von Morgen
Traveller
The Only Thing
Die 7 fetten Jahr'
Hellelujah
Gala Gnome
Flower Of The Orient
Mona.mp3
Ludwig.mp3
La Krautoma
The King's Chocolate Waltz

The Lemon Pipers

The Lemon Pipers



Šai psihodēliķu brigādei, kas kā jau tādām pienākas, pastāvēja neilgu laiku 60o gadu beigās, izdevās iegūt zināmu popularitāti ar savu Green Tambourine (Leka, Pinz) versiju, kas manā uztverē ir krietni labāka par Status Quo variantu. Taču bez tā, šai grupai ir lērums citu makten nesliktu gabaliņu, kas ir pārsteidz ar visai lielo daudzveidību skanējumā. Neko vairāk nevaru izdomāt - viens no maniem top 60o psihodēlijas ierakstiem. Manā rīcībā ir tikai šī, nez kurā gadā izdotā kompilācija, taču tā satur laikam visus abu grupas ilgspēlējošo plašu gabalus.

Roy Harper

1974 - Valentine
1985 - Whatever Happened to Jugula



Zingers-zongraiters ar samērā freaky stilu, kā izpildījuma manierē, tā sacerējumu radīšanā. Nevarētu teikt, ka minētie albūmi ir nu tik šausmonīgi pārāki par jebkuriem citiem šī neparastā mūziķa veikumiem, taču ir pāris momenti, kas padarīja vieglāku šo izvēli. Valentine satur manisprāt absolūti ģeniālu gabalu ar nosaukumu Twelve Hours of Sunset - ambienti akustiska dziesma ar metafiziskām kvalitātēm. Whatever Happened to Jugula piedalās Džimmijs Peidžs. Game over.
Anyway, iesaku paklausīties arī citus Roja veikumus. Mūzika savā ziņā na ļubiķeļa, bet ievērtēt vērts.

Sir Lord Baltimore

1971 - Sir Lord Baltimore
1971 - Kingdom Come



Viena makten neķītra amerikāņu hard roka blice, kas ar savu mežonīgi nikno un skaļi agresīvo draivu padara par maziem kucēniem daudzus mūsdienu metālistus, nezaudējot agrīno 70o hardroka šarmu. Bez tā grupai izdevušies arī daži melodiski un pat progresīvrokveidīgi gabali, tie pamatā atrodami otrajā riņķī.


Buddy Guy

2001 - Sweet tea



Lai gan neesmu tīrā blūza liels cienītājs, šis samērā nesenais korifeja ieraksts manī izraisa patiesu baudu. Oldschool blūzs ar nedaudz elektrificētu skanējumu un roķīgu piesitienu + neatkārtojamā Draudziņa Čaļa ģitārspēle kombinācijā ar dūšu razdīrājošo rīkli = FTW.


Pagaidām viss, sukas!