Ja vainīgais būtu viena persona un cietušais kāds, ko kaut vai attāli pazīstu (arī tava māte/meita/māsa), dotos parūpēties, lai vairāk cietušo vispār nebūtu. Ja vainīgais būtu vairākas personas, sameklētu līdzīgi domājošus vietējos cilvēkus un darītu tieši to pašu. Bet vai tas patiešām mūsu tiesu sistēmā jebkad būs vajadzīgs?

Šobrīd kādā no Latvijas cietumiem, daļēji pateicoties manai liecībai, ir ieslodzīta man pazīstama Latvijā dzimusi persona, kura veikusi tevis aprakstīto noziegumu, pret citu Latvijas pilsoni, kuru nekad nebiju saticis. Turklāt savā mūžā esmu dzirdējis par vismaz pieciem citiem izvarošanas gadījumiem, kurus visus izdarījuši latvieši. Tātad pēc manas personīgās pieredzes, mūsu lielākie naidnieki ir mūsu pašu vidū - tos vajag identificēt un griezt ārā kā vēzi. Un nevajag novērst savu modrību uz kkādiem stulbeņiem otrā pasaules galā.

Atvaino, bet tavu izbīli nevaru apstiprināt - agresīvus smilšu nēģerus neesmu saticis ne šeit ne Berlīnē. Protams joprojām pieļauju iespēju, ka kļūdos, jo visu pasauli satikt nav iespējams.

Tava raudāšāna par vietējo sieviešu aizstāvību man vairāk atgādina vientuļa aļņa riesta kliedzienus tukšā sporta zālē.

Ko es darītu, ja kkāds sprukstiņš sētu nevajadzīgu naidu un trauksmi Latvijas cilvēku vidū? Es to gridnologu izmietu un norādītu, ka nevajag mīzt eļļu, par draudiem 1000 kilometrus prom, bet labāk būtu rūpēties par savu tuvinieku labklājību jau tagad!