Nemācēšu precīzi noformulēt "kurā brīdī", bet skatoties uz sevi un citiem omulīgiem dekadentā valstī, baidos, ka tas brīdis var tikt nokavēts.
Netieši šo sajūtu pazīstu jau sen, jo mans Vecpaps visu mūžu dzīvoja ar vainas apziņu (ne žēlojoties, bet tiešām apzinoties) par nepretošanos ļaunumam - okupācijai , kad tas vēl bija iespējams. Bet ja būtu pretojies, tad ne mammas, ne vēlāk manis un daudzu citu, visticamāk, nebūtu...