Reizēm jau tiešām starp iekšējo lādēšanos vulgaris atrodas kas interesants, īpaši, ja apstākļi spiež to pārdomāt bišku virs parastā trulu uzdirsienu līmeņa. Reiz pārpildītā autobusā sāku apsvērt iespēju pagriezties un vokalizēt savu iekšējo monologu, kas bija "kundzīt, vai jūs vēlaties, lai jūsu bērns apzinātā vecumā vēlreiz izbauda dzemdību procesu, vai arī ir kāds cits iemesls, kādēļ izdomājāt viņu tik sparīgi bīdīt man dirsā", vai kaut kā tādā garā.

Bet tā, spēju saprast. Ikdienā gana bieži iekšēji burkšķu uz daudzām jo daudzām man nīstām cilvēku grupām, kuru intelekts, acīmredzot, nespēj pārgremot tādus advancētus uzdevumus kā pārvietošanās pa trotuāru, netraucējot citiem. Ir cilvēki, kuriem liekas, ka kusla vilkšanās pa sinusoidālu trajektoriju ir nevis kaut kas, ko būtu jāatstāj alkašu ziņā, bet trendīga štelle, kuru būtu jāpiekopj ikvienam, jo sevišķi indivīdiem ar milzīgām tarbām katrā rokā. Iešana "sētiņā" četratā pa standarta izmēra trotuāru? Nē, tā, acīmredzot, ir jauka brīvā laika pavadīšana, nevis garīgās atpalicības pazīme. Arī sava suņa savākšana ir so nineteen-something; ja reiz maksāts par hujviņzincik tur tiem metriem suņa pavadas, kuru ziemas vakaros nahuj nevar redzēt, tad taču jāizlaiž tā pilnā garumā, un lai tie garāmgājēji paši akrobāto tiem līkumiem pāri. Galvenais, lai suni nesadusmo, viņš taču uz sliktiem cilvekiem nerej, ja kas. Uznākusi vēlme aizmirst apkārtējo pasauli un stāvēt, iegrimušam savās domās? Nav labākas vietas par veikala ieeju vai sabtransa durvīm! Jo šaurāk, jo labāk tās domas apkopojas! Un vispār, veikali ir lieliska vieta! Tik daudz šauru celiņu, kur atstāt savu srano groziņu, lai netraucēts rūpīgi aplūkotu burkānu! Tik piemērota vieta, lai savam sīcim uzticētu lietos iepirkumu ratiņus, kurus viņš ne redz, kurp vada, ne arī spēj novaldīt! Galu galā, var uzkačāt savu pašapziņu - ne tikai jauniņā kasiere, bet arī visi aiz tevis rindā stāvošie neapšaubāmi novērtēs tavus pussatrūdējušā kraķa koļīšanas skillus desmit minūšu garumā, kas labākajā gadījumā rezultēsies ar apsardzes nesaukšanu! Un vēl jo labāk, ja līdzi paņemta sagatavota naudiņa. Viena centa monētu rullīši, kuri ietīti papīrā. Un uz papīra uzrakstīts, cik tur centu ir. Un kad tiek pārskaitīts, kas kasierim ir jādara šā vai tā, protams, ka tur nahuj ne tuvu nav tik, cik virsū rakstīts, vai cik vajadzīgs. Bet nekas, ir tak paķēries vēl viens greizi marķēts rullītis. Un ja nav, tad vienmēr var paspēlēt lēno tetri ar pirkumiem, veselu mūžību prātojot, vai šovakar negāzt podā domestos, vai arī labāk iztikt bez dārzeņu rīves vēl kādu laiciņu.