Piekrītu, cērtu pārāk rupji un sīki analizējot katras personas kopējo uzskatu sistēmu, tā būs krietni daudzšķautņaināka. Diemžēl šis saziņas formāts un pieejamā informāciju par katru no dalībniekiem ir pārāk neliela, lai ņemtu un sīki kategorizētu katru. Ģeneralizējot sadalījums labs/kreiss vai liberāls/tradicionāls, kaut arī robusts, tomēr ir visnotaļ praktisks pašreizējajā paradigmā.
Varētu abas puses iztēloties kā sfēras, kur katrai ir zināms aksiomu kodols, kas būs galvenais kritērijs, lai kategorizētu personas noslieci uz vienu vai otru pusi no nulles punkta un tad n-tie slāņi, kas to apvij. Tie, kas tuvāk kodolam radīs t.s. ''džentlmeņa komplektu'', kas ļoti bieži korelēs savā starpā. Teiksim Ctulhu ir visādas dīvainas idejas, kas ir vairāk vai mazāk apolitiskas, bet viņa ģenerālās vadlīnijas lauvas tiesā svarīgu jautājumu ir stipri kreisi gravitējošas. AP finesēm var un vajag ņemties un to jau mēs arī daram, kad cepieni aiziet par konkrētiem sīkiem kāzusiem. Kreisi-liberālisma un ateisma vai pareizāk sakot agresīva antiteisma korelācija, protams, ir daudz spēcīgāka, nekā starp labējiem, kuri var būt ateisti, bet daudz retāk bruks virsū reliģijai kā tādai, ja tā nav naidīga ''savējai'' kultūrai, kā tas ir ar islamu.

Un jej bogu, bet cilvēkiem patīk afirmēt stereotipus. Kreisi vegānisks enviromentālists, kas tvīto par jūtu prerogatīvu pār patiesību, valkā če krekliņu, iestājas par atvērtām, nekontrolētām robežām, lasa Huffington Post caur savu tūkstots eiro vērto ipadu, malkodams latti stārbukā, tajā pašā laikā uzskatot sevi par apspiestās sabiedrības locekli ir karikatūra, kas pārāk bieži sastopama ja ne pilnā krāšņumā, tad stipri tam pietuvinātā. Atrast klasiski liberālu (tb konservatīvu) rietumnieku, kas tajā pašā laikā ir dedzīgs ateists, tehnofrīks, labprāt ēd treknu cūku, tomēr piedalās green peace akcijās, kritizē trešā viļņa feminismu, ir pret masu migrāciju, bet brīvajā laikā kozplejo mazo poniju un lasa Čestertonu un Evolu tomēr būs stipri mazvarbūtīgi.:)