Varbūt es aizmirsu norādīt, bet doma bija tāda, ka tas nav valīds skatījums uz dzīvi priekš manis. Fanīgi, ka viens no iemesliem ir tas, ka ateisma neizbēgamais secinājums - ''viss radās no nekā'' man šķiet krietni maģiskāks par jebkāda veida reliģiozo kosmogoniju, neatkarīgi vai to uztver burtiski vai metaforiski. Tam principā nav aizstāvības no loģikas un ''reason'' viedokļa. Protams, liela komponente ir arī mana šauri intuitīvā.

Tevi nesalīdzināju ar dzīvnieku, jo uzskatītu tevi par dumju, bet tāpēc, ka esi tieši tik pat traibāliski neiecietīgs kā cilvēkus, kurus kritizē par reliģiozitāti, nacionālismu vai whatever, tikai tavā gadījumā tu nemaz nespēj saskatīt sevī trūkumus, kurus redzi citos. Tas ir diezgan tipiski kā ateistiem tā globālistiem, kas uzskata sevi par progresa un iecietības etaloniem.