Pieņemu, ka zini (vai vismaz nojaut) manu viedokli par tavām prāta spējām, un, visticamāk, tas tevi rausta tikpat maz, cik mani - tavējais. Neviens no mums nav jebkāda veida autoritāte šī aspekta izvērtēšanā.

Interesanti, kas tā par primitīvo instinktu barjeru, kurai es jakobi neesmu ticis pāri? Vēl jo vairāk, kurai tu skaities ticis pāri tikai tāpēc, ka esi kaut cik reliģiozs?

Arī - pēc kādām pazīmēm tu izpīpēji, ka ateisms nav valīds skatījums uz dzīvi? Nekas, ko esmu pieredzējis (un tu neesi tik diži vecāks par mani, lai tam būtu īpaša nozīme), neliecina, ka ar šo pasaules uztveri būtu jebkāda problēma.