Utilitāra pieeja nav problēma. Mēģināt saprast, priekš kam cilvēkiem visas tās māņticības, ticējumi un reliģijas ir vajadzīgas, ir pirmais solis ceļā uz ar tām saistīto problēmu risinājumu.

Un ērtums ir visnotaļ svarīgs aspekts. Brutāli novienkāršojot, meklēt kaut kādu dzīves jēgu, vai pašam rūpīgi izvērtēt savu rīcību ir sarežģītāk un laikietilpīgāk, nekā atvērt brīvi izvēlētu grāmatiņu, un saņemt visas relevantās atbildes uz paplātes ar sudraba karotīti, un jau bezmaz vai sakošļātā veidā. Ja cilveks pats nejēdz dzīvot, tad liste ar šortkatiem uz risinājumiem ir noderīga.

Un tīri tehniski, ja kaut kādai sabiedrības daļai pašai nepielec, kāpēc nogalināt citus cilvēkus ir slikti, manis pēc tā vietā, lai šos mēģinātu izglītot par to, kas ir funkcionāla sabiedrība, kāpēc kārtība, ilgtermiņā skatoties, neizbēgami ir labāka par haosu, u.c. ne visiem acīmredzamiem konceptiem, var šiem ieborēt, ka eksistē maģiska entitāte, kas viņus par to uz nedeterminētu laiku iemetīs termodinamiski neloģiskā vietā, vai jebkādu citu pasaciņu, kas novedīs pie vēlamā rezultāta. Tāpat arī trīsgadīgiem bērniem, tā vietā, lai lasītu lekcijas par anatomiju un dzimumaudzināšanu, ir pieņemts cilvēku vairošanos skaidrot caur stārķiem un atrašanu kāpostos. Jo tā ir ērtāk.
Problēmas rodas, kad šādu mītu uzturēšanai nākas (vai vismaz ir sanācis) radīt noturīgu ideoloģiju, kas noved pie tā, ka tās izvēlētas nodaļas sāk traucēt tai sabiedrības daļai, kas itin labi tiek galā bez visa šī palīgskolas materiāla.