Lai jebkāda veida progresam būtu jēga ir nepieciešams galamērķis, uz kuru tas tiecas. Pie tam neiet runa par starpposmu, bet tiešām - pēdīgo galīgo stāvokli, kas sasniedzams. Pretējā gadījumā ponts ir tik pat liels kā spītīgs mēģinājums ar dakšiņu uzdurt pēdējo uz šķīvja palikušo niķīgi lēkājošo zirni.

Tāpēc ir interesanti uzdot jautājumu kāds ir galamērķis cilvēces zināšanu uzkrāšanas procesam. Loģiski būtu domāt, ka tas ir sasniegt stāvokli, kad tiek uzzināts viss. Fascinējoši ir mēģināt iedomāties, ko dara sabiedrība vai cilvēks, kas ir visu uzzinājis. Kāds būtu tālākais rīcības plāns? Par ko domā būtne, kas zina VISU? Kā vispār iespējams domāt, ja viss jau ir zināms? Kā tā pamatot savas eksistences turpināšanu? Jo viszinība nozīmē arī to, ka dzīves mākslā ir sasniegta pilnība. Tas, kas visu zina nevar nezināt kā panākt ideālu harmoniju un laimi, jo tas nozīmētu, kas tas tomēr nezina visu.

Mēs radam pēcnācējus un sniedzam viņiem savas zināšanas un kultūru ar mērķi vairot zināšanas un tiekties pēc labākas dzīves. Sabiedrība, kurā ir iegūtas visas zināšanas un tajā valda absolūta harmonija - vai taj pastāv kāds mērķis?

Būtne, kas zaudējusi jebkādu pamatojumu savai eksistencei rada kaut ko, kas vairs nav viņa pati. Bērnu, kas nav tās bērns. Bērns, kam ar nolūku nebūs pieejamas absolūtas zināšanas un kurš nebūs harmonijā ar sevi. Jo tas rada priekšnoteikumu kā paša bērna eksistencei tā arī radītāja jēgai. Tam parādās subjekts, kas piepilda tā eksistenci ar jaunu jēgu.

Nav svarīgi vai mēs šādu modeli iedomājamies kā sprādzienu, kas notiek tajā brīdī, kad tiek sasniegts pilnīgs matērijas līdzsvars vai dzīvība, ko rada par Dievu kļuvušais bezjēdzīgais, lai rastu jaunu jēgu turpinājumā. To pat var salīdzināt ar nepabeigtas šņabja pudeles meklējumiem paģirainā rītā, lai uzsāktu jaunu zapoja ciklu. Visi varianti ir neapstrīdami, jo no tiem sastāv visuma objektīvā realitāte.