Obligātā fonotēka, Vol. 2
Nezinu kāpēc man prispičelo tēlot kaut kādu iesūbējušu profesoru un pārlieku izplūst komentāros, no kā cieš uzskaitīto grupu/ierakstu kvantitāte, taču neko nevaru padarīt. Ir vajadzība izrādīt savu šausmīgo kompetenci un pieminēt svarīgus faktiņus, kurus nezinot, protams nekādā gadījumā nebūs iespējams izbaudīt minētos ierakstus.
Jethro Tull

1968 - Stand Up


(vispār tas nav Ījens Andersons, bet ir pārsteidzoši līdzīgs un rāda kā izrunā ''stand up'' mēmiski)

Pēc ne visai veiksmīgā pirmā studijieraksta This Was no grupas aiziet ģitārists Miks Abrahams, kas dibina blūzroka adeptiem labi zināmo Blodwyne Pig, līdzi paņemot arī visas blūzīgās tendences, kas bija dzirdamas This Was. Un labi, ka tā. Stand Up skanējums ir pilnīgi citāds, vieglāks, vairāk tendēts uz I.Andersona flautas skaņām un melodiskiem, mazliet folķīgākiem gabaliem. Jāsaka, ka arī salīdzinājumā ar vēlākajiem albumiem Stand Up skanējums atšķiras un man vistuvākais, īpatnējākais. Lai gan Aqualang, Benefit un Thick As A Brick arī ir brīnišķīgi darbi, šis manā skatījumā visskaistāk demonstrē Ijena Andersona komponista talantu. A New Day Yesterday un Reason For Waiting noteikti atrastu vietu manā top 100 izcilāko rokdziesmu panteonā.

Abrose Slade

1969 - Beginnings


Vēlāk nomainīja nosaukumu uz plašai publikai zināmo Slade, jestrā glamroka pirmrindniekiem. Slade lipīgās, taču vienveidīgās pop ziņģes manī nekad nav izraisījušas milzīgu sajūsmu, ja nu vienīgi Nodija Holdera mežonīgi ķērcošā, taču labi nostādītā balss. Taču kā tas nereti gadās tad, ja ir 1969 gads, pat bandas, kas vēlākajā daiļradē ne ar ko interesantu neizceļas, rada ļoti smeķīgu debijas ierakstu. Taisnības labad gan jāpiemin, ka tikai 4 no 12 gabaliem ir pašu mūziķu sacerēti, taču arī svešo gabalu aranžējumi ir tik feini, ka pelna pleca papliķēšanu. Īpaši izceltu Steppenwolf slavenā Born To Be Wild kaverversiju, kas ne vien pārspēj oriģinālu (manuprāt, autoru versija ir pati vājākā), bet paceļ to pavisam jaunā kvalitātē, līdzīgi kā nereti notiek ar Boba Dilana sacerējumiem, kad tos sāk izpildīt prasmīgi mūziķi.

Ramases

1971 - Space Hymns


Viens no pašiem nenovērtētākajiem ierakstiem roka vēsturē. Principā tas nav arī nekāds retums rokmūzikā vispār, taču īpaši šajā periodā. Viens no iemesliem varētu būt šīs mūzikas lielais ‘’dīvainības’’ koeficients un fakts, ka 71. gads vairs nebija ‘’imaginatīvās’’ pshihodēlijas, kādā ir ieturēts šis ieraksts, ziedu laiki. Sāka dominēt smagie roka paveidi un progresīvais roks, kas aizrāva jaunatnes masas. Iespējams, ja albums būtu tapis periodā starp 67-69.gadu, tas būtu ieguvis ne mazāku popularitāti kā citi šī paveida šedevri. Iespējams nē, jo kā jau minēju, skanējums ir ļoti specifisks, grūti aprakstām, lai gan dziesmas tajā ir prātā paliekošas, pat ļoti.
Silti iesaku visiem, kam ļoti gāja pie sirds manis jau pieminētais Stounu Majestic Request vai Mr.Fantasy no Traffic.

Ten Years After

1971 - Space In Time


Lai gan labāk zināmi ar savu roķīgi ritm’n’blūzīgo stilu, kas īpaši spilgti izpaudās viņu supervirtuozajās performancēs dzīvajā, kā nereti gadās, savu muzikāli augstvērtīgāko ierakstu grupa radījusi, atkāpjoties no sev raksturīgā stila un eksperimentējot. Albuma nosaukums labi raksturo kopējo noskaņu, kas izpaužas manuprāt labākajos tā gabalos, Here They Come un I'd Love To Change The World. Esmu liels TYA cienītājs arī kopumā, pamatā pateicoties Alvina Lī un Leo Laionsa pilnīgi neprātīgajai virtuozitātei ģitāras/basa spēlē un saspēlē, kas īpaši spilgti izbaudāmas koncertierakstos, taču, ja vērtē grupu tīri no radošās daiļrades viedokļa, Space In Time krietni ieliek pārējiem studijas ierakstiem.

Uriah Heep

1971 - Look At Yourself
1971 - Salisbury
1972 - Deamons And Wizards
1973 - Sweet Freedom


Ceru, ka nebija vērts pieminēt šo melodiski romantisko hārdroka klasiķu izcilākos veikumus, bet ja nu tomēr kāds nejauši palaidis garām.
Īpaša piebilde priekš visādiem Pīsmeikeriem.;) UH stils apmierinās pat mūzikmīļus, kas ne ausu galā necieš hārdroku, jo gruntīgi ģitāras/basa rifi ne tuvu nav grupas muzikālais pašmērķis, dominē tieši izteikts melodiskums, pat simfoniskums, kas īpaši spilgti izpaužas tādos gabalos kā July Morning, The Park, Salisbury, Rainbow Deamon u.c. Deivida Bairona dēmoniski spalgā un nekļūdīgā balss, kas liekama visu laiku iespaidīgāko roka vokālistu top pieciniekā un Kena Henslija sacerētāja talants nav palaižams garām. Sevi cienošu roka gardēžu obligāta džentlmeņa komplekta sastāvdaļa.

Rare Bird

Sympathy


Viens no retajiem gadījumiem, kad es pilnībā piekrītu izlases sastādītājam kompozīciju izvēlē. Šis mikslis sakompilēts no grupas pirmo divu albumu labākajām kompozīcijām un tas ir pamatoti, jo pēc otrā ieraksta nobeigšanas ansamblis zaudē savu īpatno skanējumu, kas tika sasniegts pateicoties: 1) neierastam instrumentārijam – divu taustiņnieku Grema Fīlda un Deiva Kafineti saspēle veidoja grupas muzikālo pamatgaļu, 2) jau tā savdabīgo skanējumu, vainagoja Stīva Gulda spēcīgais dramatiska vokālista talants, kurš diemžēl nav atradis pielietojumu tālākajā Stīva dzīvē, jo vismaz manā rīcībā nav informācijas par viņa saistību ar kādu muzikālo projektu pēc RB pamešanas.
Grupas mūzika tēmē progresīvā roka pusi, taču veiksmīgi balansē starp pārlieku samudžinātību un melodisku vienkāršību. Katrs gabals šajā kompilācijā ir spilgts un prātā paliekošs. Iespējams, ka kāds būs dzirdējis RB vienīgo hitu, Sympathy, kuru esmu piefiksējis atskaņojam radiostacijās pat šobaltdien.

Guess Who

1970 - American Woman


Viena no interesantākajām kanādiešu roka blicēm, kuras viens no dibinātājiem, visai izcilais ģitārists, Rendijs Bahmans, vēlāk organizēja plašākai publikai labi zināmo Bachman Turner Overdrive. Kopā ar spēcīgo vokālistu Bertonu Kamingsu, Bahmans sacerēja lielāko tiesu GW mūzikas, kas variējās no vieglām pop dziesmiņām līdz samērā pasmagam boogie rokam.
Titulgabals, American Woman, arī ir slavenākais grupas hīts, kuru šad tad atskaņo arī kādā radiofonā un nesen to ne pārāk izteiksmīgi centās kaverot tagadējais ģitārvaronis Lenijs Kravic. Albumā gan ir citas, manuprāt, vēl spēcīgākas kompozīcijas. Īpaši izceltu No Sugar Tonight/New Mother Nature un Talisman.

Golden Earring

1970 - Eight Miles High



Holandiešu grupa, kas pamatā pazīstama ar savu nesarežģīto popsīgo hārdroku, līdzīgu tam pašam Bachman Turner Overdrive, un hītu Radar Love, taču kā daudzas citas grupas, kas uzsāka savu darbību 60o otrajā pusē, pamanījās uzcept arī ko interesantāku par tradicionālām rokziņģēm.
Šim ierakstam tendence uz psihodēliju, kas īpaši izpaužas 19 minūtīgajā Byrds hīta Eight Miles High kaverversijā. iespaidīgākā kompozīcija man pašam liekas īpaši emocionāli izpildītā Everyday's Torture.

Group 1850

The Greate Single Colection


Gaužām mazpazīstama psihodēliķu apvienība no tās pašas Nīderlandes, kuru mazpazīstamība visdrīzāk saistāma tieši ar neicelsmi no Lielbritānijas vai ASV, jo vismaz puse dziesmu šajā teicami sakompilētajā izlasē viegli būtu kļuvuši par mega hitiem pie veiksmīgākas promocijas.
Mani favorīti, We Love Life, Frozen Mind, Mother no-Head.

Bond & Brown

1972 - Two heads are better than one


Grems Bonds, šaurās aprindās visai prominents, taču plašai publikai mazpazīstams britu r&b veterāns, kura savam laikam (60o sākums un vidus) trakulīgās dzīvās uzstāšanās ķērcošajā aizsmakušajā balsī uz virtuozi sevis plinkšķināto Hamonda ērģeļu fona iemantoja kulta statusu kā klausītāju tā citu mūziķu vidū. Savā laikā uzstājies kopā ar vēlākajām Cream un Collosseum slavenībām, Džeku Brūsu, Džinžeru Beikeru, Diku Hekstolu Smitu un Džonu Haismenu ansamblī ar nosaukmu Graham Bond Organization.
Šis ir viņa kopdarbs ar citu Cream saistītu cilvēku, Pītu Braunu, kas pamatā zināms ar to, ka sacerēja sirreāli pshodeliskos tekstus lielākajai daļai Cream oriģinālajām kompizīcijām (Sunshine of your love, Strange brew u.c.).
Ehh.. nu ko tur daudz komentēt vēl.
Klausieties!

The Move

1970 - 'Shazam'
1971 - Looking On


Grupa, kuras viens no līderiem un ideju ģeneratoriem duetā ar Roju Vudu (vēlāk, uzsākot solo karjeru, samērā veiksmīgs t.s. soft roka pārstāvis) ir nākamais Electric Light Orchestra līderis Džefs Linns. Tiem kas zina un mīl ELO, noteikti ir zināms šī mūžīgā bārdaiņa izcilais komponista talants (pat sacerot paviegli popsīgās vēlīnā ELO dziesmiņas). Grupa spēle pārmaiņus liriskus un smagnējus, dažādas sarežģītības pakāpes skaņdarbus, kuros jaušama neliela līdzība ar pirmajiem ELO albumiem, kas tēmē uz hmm.. tādu kā ne pārāk sarežģītu progresīvo roku ar ELO pirmajiem albūmiem raksturīgo čīgājamo stīgu instrumentu klātbūtni. Man pesonīgi šie divi Move ieraksti šķiet pat nedaudz interesantāki par agrīnajiem ELO albūmiem (izņemot to, par kuru runāšu nākamajā šķirklī).

Electric Light Orchestra

1973 - On The Third Day
1981 - Time


Pirmais no minētajiem ierakstiem iezīmē ELO pāreju no centieniem spēlēt komplicētu roku ar garām izvērstām kompozīcijām uz liriskākiem melodiskiem gabaliem, kas ELO gadījumā man patīk, jo Linna dziesminieka talants, manuprāt, spilgtāk izpaužas tieši šādā novirzienā. Vienkāršība un vieglums nebūt nav kas slikts mūzikā, kā to uzskatāmi pierādīja Bītli. Un kā jau teicu, šis albums ir tāds kā tilts starp divām muzikālām filozofijām (līdzīgi kā Then Play On gadījumā ar Fleetwood Mac), iespējams tāpēc tik labs.
Time savukārt ir mans favorīts no ELO pop ēras. Tā pat kā Queen, kas no sākotnējā roķīguma pargāja uz meinstrīmiskāku spēlēšanas manieri, ELO nezaudē ne kripatas baudāmības arī priekš gardēžiem. Šis albums tam lielisks piemērs.


Turpinājums sekos...