Nu un kāpēc musulmaņi var kaut Sodomas un Gomoras centrā saglabāt savu kultūru un ģimenes? Ja viņi var ar ierobežotiem resursiem svešā zemē veikli appišot sistēmu, tad vietējie nevis nevar, bet negrib, jo nav nekāda mentāla kodola pie kā turēties, lai pārvarētu ar dzīvi saistītās neizbēgamās grūtības.
Otrs piemērs čigāni, kurus represē kā gribi, tā pat saglabās savu dzīvesveidu, kaut arī tas nozīmē būt un palikt sabiedrības dibenā.
Ja spēlē statusa spēli, kāda tā ir patērētāju sabiedrībā, tad, protams, var tikai zaudēt. Ja par vērtībām uzskata bērnus, ģimeni, radus un dzīves viļņiem stājas pretī ar pārliecību, ka augstāki spēki par mani gādās, tad valdošais naratīvs vairoties netraucē (vismaz tiem, kuru ģimenēm ir pietiekami kolektīvie resursi). Tas arī ir modelis, kāds ir pastāvējis un spējis atražoties.
Principā sairstot kristietības kolektīvajām morālajām prasībām sabiedrība arī atkāpjas arhaiskākā modelī, kur vājākais vairs nav jāaizstāv, jo pats vainīgs. Ir superveiksmīgie ar harēmu un pārējie bez nekā. Nopietna izglītība vairs nav masu pasākums un attiecas uz tiem, kuru vecāki to var atļauties. Zemāku slāņu sievietes tirgo savus bērnus, lai bagātiem pāriem būtu, ar ko paspēlēties. Var vēl ilgi uzskaitīt.