Par šo jau biju aizdomājies daudz senāk, skatoties savu vecāku izlaiduma bildes. Cilvēki senāk šķita daudz pieaugušāki daudz jaunāki. Pieļauju, ka tas nebija tikai vizuāli bet arī dzīves dziņas ziņā. Šķiet, ka mūsdienās ir kaut kāds bērnības/jaunības kults, kas izpaužas infantilismā kā fizioloģiskā tā mentālā. Dīvaini kā tās lietas notiekās. Maybe there is something in the water after all. Kā romieši, kas it kā esot indējušies ar svinu. Ar ko mēs? Fluorīdu? Par daudz estrogēna produktos? Pat jaunām sievietēm vecajos laikos bija maskulīnāki vaibsti par mūsdienu vidējo aritmētisko 17-18 gadīgo jaunieti.