sastapos ar cilvēku labsirdību, devīgumu un gādīgumu,
guvu prieku ilgam laikam,
iemācījos no sakaltuša latvāņa stumbra, zobu bakstāmajiem,
rīsiem, zirņiem, mazliet līmes un korķa izveidot lietus koku (kuru
atzina par labāko starp konkurentiem!),
ar šo pašu lietus koku sniedzu priekšnesumu kopā ar vadītāju Ilmāru (jo lietus koks bija labākais!),
izdevās uzmeistarot stabulīti no niedres - pašai neizmērojams
prieks! -, kas spēlē un dažbrīd, īpaši sakļaujot plaukstas, atgādina
kaķa ņaudienus,
ar stabulīti piedalījos apvienības "Analfabētisti" atrādīšanās
priekšnesumā (visi bija sajūsmā par šo apvienību, aplausi nebeidza
rimt),
iemācījos četras (vismaz) jaunas dejas,
beidzot dabūju Dandaru krekliņu,
spēlēju "vilkačus" - spēle bezgala interesanta, smējos līdz asrām dažbrīd,
saņēmu komplimentu par izcilo spēli, aktiermeistarībām, kaut gan likās, ka nupat nupat zaudēšu,
izdzēru daudz un dažādas tējas,
atklāju, ka olīvas uz saceptām siermaizītēm garšo brīnumjauki,
uzzināju daudz jauna par jumtiem (arī lāča pakaļu),
ieguvu plašu informāciju par mūzikas un mūzikas instrumentu attīstību Latvijas teritorijā no pirmsākumiem līdz pat mūsdienām,
atklāju, ka 3,9 km no Liepas ir Veidenbauma muzejs,
nācās aizdomāties par mašīnām kā zivīm, cilvēku saziņas atšķirībām, kā arī vecumu,
sastapos ar kādu Valmieras puisieti, kuram šķita, ka esmu kur
redzēta jau iepriekš. Pēc iespējamo vietu un apstākļu minēšanas
nosprieda, ka laikam jau pagājušajā dzīvē tas noticis,