šodien asaru pilnas acis un sirds. man daudz labāk patīk pārdzīvot un līdzi just citiem, izdomātiem tēliem.. kaut kā viņu pārdzīvojumi skar ciešāk nekā savējie. un cik labi, ka reizi pa reizei var tā kārtīgi paraudāt, tā ka sirds sažņaudzās, pat galva un dažam labam ausis sāk sāpēt, un arī pēcāk, iedomājoties vien, asaras pašas nemanot iezogas acīs. raudāt. šodien raudu par viņiem, par to, kas viņiem nebija..