Lonelyness 32 - Laumiņa
Aiz pirmajām durvīm bija vienkārša istaba. Aiz tās, vēl viena. Māja bija caurstaigājama. Izgāju apli, līdz nonācu atpakaļ. Nekā. Vien mājas otrajā galā stāvēja lielās aužamās stelles. Atgriezos pie tām, piesēdos klāt. Dīvaini, māja tukša, bet spoles uz stellēm ir uzliktas un audums ir iesākts. Sieviešu darbs, padomāju es, un jau taisījos iet prom, kad pēkšņi nez no kurienes uz stellēm uzleca melns kaķis. Viņš uzgāja uz auduma un sāka to ķerstīt ar saviem nagiem. Es noņēmu kaķi nost, lai nebojā mantu, tad aizdomājos par zīmējumu uz audekla - vai nu ziedlapas vai arī mazi spārni. Radās nojausma, ka jāpaturpina tas raksts. Daudz gan to paminu apakšā un nav tas mans darbs, kā arī tumšs jau bija, bet kaut kā melnā kaķa acu gaismā izdevās to zīmējumu atkārtot. Turklāt tas kaķ's ķerās aiz rokas vai kājas, ja grasījos darīt nepareizi. Tiklīdz pēdējais zīmējuma diegs tika ievlikts, atskanēja kāds mehānisms un kaut kur nočīkstēja durvis. Kaķis aizdevās kaut kur ēnainā stūrī aiz krāsns, ik pa brīdim atskatoties uz mani savām spīdīgām acīm, es sekoju līdzi un atradu sleptu eju ar trepēm uz augšu.
Ienācu istabā. Tā gan bija apdzīvota un mājīga. Smaržoja pēc šokolādes un sveču vaska. Kaķis vairs nebija manāms.
- "Vai te kāds ir?" jautāju es skatoties un klausoties apkārt. Nekā, tad es ieraudzīju grāmatu plauktu. Pienācu to apskatīt. Te pēkšņi ieraudzīju kādu grāmatu noliktu ar vāku uz āru - tā bija par to, kā senie ļaudis šaipus mājas būvēja. Paņēmu rokā, te pēkšņi kaut kas neliels aiz tās izspruka ātri un, atstājot gaišu joslu aiz sevis, aizlidoja aiz manis. Istabu piepildīja gaisma. Es baidījos atskatīties, bet zināju, ka man aiz muguras kaut kas notiek. Atskanēja smiekli un gaisma sāka mazināties, tad sveces istabā iedegās pašas par sevi. Es uzmanīgi pagriezu galvu, lai paskatītos pār plecu, ieraudzīju viņu un pagriezos pilnībā. Meitene, kuras spārni jau izgaisa, bija cilvēka augumā. Viņa smaidīja un izstiepa roku:
- Dejo ar mani. Tāpat kā toreiz.
Es lēnām piegāju klāt un aptvēru viņas vidukli. Veca plašu atskaņotāja galviņa pati ar tam ar raksturīgo troksni uzkrita uz plates - sāka skanēt valsis. Tā mēs kādu laiku dejojām. Sveces riņķoja apkārt.
Kad plate izbeidzās un sveces sāka pamazām dzist viena aiz otras, viņa man pateicās un iedeva svecīti:
- "Tā ir no pareizticīgo baznīcas. Iededz to, kad pār sirdi uznāk tumsa. Tu atcerēsies mani. Vēl paņem šo ābolu. Bet uzmanies, tas ir saindēts un apburts. Iekodies tajā, kad tu vēlēsies pavisam pārnesties pie manis un palikt, un dejot ar mani vienmēr, tad apēd šo ābolu visu. Bet ņem vērā, ceļa atpakaļ nebūs."
- "Es nezināju, ka tu esi lauma. Kā tu kļuvi par laumu?" jautāju es.
- "Kad mani vecāki izšķīrās un ģimene izjuka, tad jūra mani apskāva un aiznesa uz kādu salu, kur mežs mani pieņēma un audzināja. Dzīvnieki bija mani brāļi: eži sargāja mani miega laikā, lai čūskas man nekaitē, putni nesa ēst, lāči sildīja pa ziemu, zirnekļi auda man kleitas un iemācīja aust, līdz kādu dienu mani atrada mežsargi un atveda atpakaļ pie cilvēkiem. Tomēr mežā pavadītais laiks mani stipri ietekmēja un deva daudz tāda, ko cilvēki nesaprot. Tiklīdz es izaugu, es atgriezos mežā un kļuvu par šīs muižas iemītnieci. Šeit viss pieder man un mani klausa. Bet esmu šeit viena, tāpēc man ir prieks, ka tu atnāci un atradi mani. Citi to nespēja. Ja vari, nāc vēl, un nekādā gadījumā nepazaudē to ābolu, ko tev iedevu. Tas nedrīkst nonākt svešās rokās, tad labāk sadedzini to."