Nedēļas nogale - Pa Gauju uz jūru
Vakar un šodien biju pārgājienā ar piepūšamajām laivām pa Gauju no Carnikavas līdz jūrai. Turpat netālu no ietekas palikām pa nakti teltīs un nākamajā dienā vēl sauļojāmies.

Patiesībā šis piedzīvojums tieši priekš manis bija sācies jau piektdien, kad treniņā es izdarīju pārāk strauju kustību, ar kuru traumēju sev muguru. Kautko sastiepu laikam, jo vairs nevarēju salocīties uz priekšu vai pacelt kāju augstu. Biju ļoti nobēdājies, jo sapratu, ka priekš manis gaidāmais piedzīvojums vairs nebūs tik aktivitātēm pilns, jo traumas dēļ, es nebiju spējīgs pat sasniegt ar rokām zābakus uz kājām, lai tos at/sa-šņorēt, tāpat arī no/uz-vilkt zeķes bija gandrīz neiespējami. Pa nakti itkā viss salaba un no rīta es jau varēju kustēties daudz brīvāk, bet, par nelaimi, es pārāk sapriecājos un sāku kustēties pārāk brīvi. Tualetē pēc darīšanām gribēju ar birsti notīrīt podu, pieliecos, un atkal mugurā kautkas ieķērās. Zaudēju spēju stāvēt un gandrīz iekritu podā. Pa sienām ar rokām tvarstīdamies, kautkā pats piecēlos, bet garastāvokli pacelt vairs nekas nevarēja.

Kad sapazinos ar grupu, sapratu, ka kompānija būs ļoti jautra. Pat nokautrējos no jaurās atmosfēras. Kad ieradāmies uz atiešanas punktu, laivas tika piepumpētas, to sastāvs nokomplektēts, un visi devās ceļā. Airējot dziedājām (es 90% dziesmām vārdus nezināju), taisījām jokus, šad tad piestājām, lai aplūkot apkārtni. Es kā vienmēr fotografēju - tas aizrauj visvairāk. Dzērves, kas bija uztraukušās par mūsu klātbūtni vietā, kur netālu atradās viņu ligzda, man gan nezidevās īpaši labi nofotografēt - vajag dārgāku aparātu, kuram vismaz Zoom ir kārtīgs.

Kad sākās kāpas, tad parādījās arī vējš - tātad jūra atradās pavisam tuvu. Aukstais vējš lika visiem meklēt drēbes, un arī noskaņojums dziedāt pamazām izsīka.

Vienā no piestatnēm uzķērāmies uz zem ūdens paslēptā dzelzs stieņa, kas aizķēra laivas virvi, tad berzās pret tās korpusu zem ūdens. Itkā viss bija kārtībā, atbrīvojām striķi un devāmies tālāk, bet uzreiz pēc nākamās piestatnes, kad sākām uzņemt ātrumu, pēkšņi atskanēja dīvains skanīgs troksnis, pēc kura sekoja ļoti labi zināmā "ššššš" skaņa. Kamēr es nevarēju noticēt tam, ka laiva sāk laist ārā gaisu, tikmēr no aizmugures taisni zem manis pāri bortam, uz kura es biju sēdējis, sāka tecēt ūdens. Es no borta nokāpu, tas nedaudz izglāba situāciju. Airētāji paspēja aizvest laivu līdz krastam. Labi, ka nebijām upes vidū. Labi, ka baterijas man kabatā, kuras es nebiju ielicis celofāna maisiņā, bija izlādētas - varēju dabūt arī strāvas triecienu, kad tās nokļūtu ūdenī.

Ar citas laivas komandu sarunājām, ka viņi laivu pa upi vilks sev līdzi. Laivai bija izlaists tikai viens nodalījums, kas ļāva tai palikt virs ūdens. Neveiksmīgā puse tika nostiprināta. Paši devāmies atlikušo ceļa daļu ar kājām. Līdz jūrai tālu jāiet nebija.

Netālu no Gaujas ietekas jūrā tika izveidota nometne, kur arī bija paredzēts visu laiku tusēt.

Man nezkāpēc sagribējās uzcelt savu telti pavisam nomaļus no visiem. Aizdomājos, ka tas ir nedaudz dīvaini tad, kad tā jau bija uzcelta. Tad nodomāju, ka, ja gribēsies gulēt, tad to labāk ir darīt tālāk no skanīgās dzīres, un, ja negribēsies gulēt, tad kāda vispār starpība, kur atrodas telts.

Pēc saulrieta sākās tuss pie ugunskura. Ekstrēmākie ļaudis gāja peldēt. Pie ugunskura notika ēšana, dažādas atrakcijas par godu maģistriem, doktoriem, šim pasākumam vispār un, protams, dziedāšana. Spēlmanim, kurš spēlēja ģitāru gandrīz visu laiku kopš laivas devās ceļā, priksti no spēlēšanas palika jēli. Par mediatoru pēctam kalpoja vienreizējās lietošanas nazis, kurš tusa laikā veiksmīgi tika izsmērēts pa visu ģitāru. Pārīši baudīja jūras un nakts romantiku, veidoja figūras no svecēm. Es spēlējos ar fotoaparātu. Beigās pastāvīgie tusētāji palika tikai daži, jo visi pamazām aizgāja gulēt.

Es arī aizgāju gulēt, bet, neskatoties uz to, ka starp mani un tusu atradās liela kāpa, tāpat dziedošas balsis neļāva man aizmigt. Nu labi, pieradu, gandrīz jau aizmigu, tad dzirdu, ka zem manas auss, tas ir, zem guļammaisa kautkas riebīgi skan. Pacēlu guļammaisu, pacēlu madraci un ieradziju... mazu vaboli. Aiz slinkuma celties, gribēju vienkārši to nosist, bet beigās tomēr izlaidu ārā no telts.

Pamodos pēc 3h, jo bija auksts, putni dziedāja nežēlīgi skaļi, un arī daži tusētāji joprojām nebija rimušies. Paskatījos pulksteni, bija aptuveni puse pieci, nolēmu, ka ja sagaidīšu rītausmu, tad piedzīvojumi būs bagātāki. Saule uzreiz tusētājus izvilināja uz pludmali.

Dienas laikā spēcīgi nosauļojos pastaigājoties pa pludmali.

Mana visiecienītākā atrakcija jūrā vienmēr ir bijusi staigāšana pa robežu starp jūru un sauszemi, tas ir, pa vietu, kur viļņi beidzas. Tur ir slapjas smiltis, un uzkāpjot uz tām, var redzēt, kā zem mana svara ūdens tiek aizspiests prom no tā punkta, un smiltis paliek sausākas. Itkā tas nav nekas īpašs, bet mani ļoti fascinē. Pie tam vēl uzkāpt vajag tajā brīdī, kad vilnis ir atkāpies, tāpēc soļot ir jācenšas vienā ritmā ar viļņiem. Viļņi šajā ziņā neparedzami, katrs pienāk savā laikā un pārsteidz. Es tā varu staigāt ilgi un man neapnīk.

Sspēlējos ar sausām smiltīm, tās bija siltas - vienkārši paņēmu un nogūlos. Atradu vietu, kur smiltis bija līdzenas - cilvēki vēl nebija sabradājuši. Kad piecēlos, tad smiltis pielipa pie ādas (man taukaina āda) un izskatījās diezgan interesanti, itkā man ķermenis būtu no smiltīm veidots.

Atradu kastani. Saprātīgi būtu bijis uzskatīt, ka tas šeit kādam izkrita. Es pieņēmu, ka to izskaloja jūra. Un no kurienes atnesa, to nezinu. Kad to nomest uz smiltīm, tad ir ļoti dīvaina dobā skaņa. Un ja to ripināt pa smiltīm ar metienu, tad viņš atstāj nevis taisnu strīpu, kā ripināta bumba parasti atstāj, bet punktainu. Starp punktiem attālums ir gandrīz vienāds. Bumbai, ja to mest, parasti starp katru nākamo punktu attālums samazinās aptuveni uz pusi.

Gliemežvākus nemeklēju, tie ir ļoti mazi šeit Latvijā. Vienu tomēr nofotografēju. Labāk paņemšu līdzi bildi, nekā gliemežvāku. Gliemežvāku nevar ierakstīt cietajā diskā. :-)


Dienas otrajā pusē devāmies mājup. Autobuss gaidīja netālu, bet laivas tāpat nest bija grūti. Pat ja nes četri cilvēki, parasti lielākā daļa svara tiek vai nu diviem, vai vispār vienam cilvēkam, jo acīmredzot smagākā laivas daļa bija sapakota vienā stūrī. Kautgan es nezinu, kā ir jābūt, pakošanā nepiedalījos. Atpakaļceļā uz Rīgu pabraucām garām ceļojuma sākumpunktam. Tajā brīdī visi šo dienu notikumi momentāli pārskrēja gar acīm. Ja man būs iespēja piedalīties šādā pārgājienā vēlreiz, es to izmantošu.