Lonelyness 29 - Osta
Jau vakars, tuvojas saulriets, es zinu, ka viņa jāmeklē ostā. Skrienu no trapa līdz trapam, bet neviens kapteinis savā pasažieru sarakstā viņu neatrod. Redzu, kāds no jaunajiem dāņu bezmasta kuģiem palaida gaisā buru. Tā gluži kā pūķis no bērnības paceļas augstu gaisā, kur valda stiprāki vēji. Pieskrienu klāt un redzu viņu stāvam pie ostas malas priekšā rietošai saulei. Lēnām pienāku klāt, vējš plivina viņas kleitu, acis aizsedz saulesbrilles, viņa sajuta mani, bet nemaz nav pārsteigta, ir tikpat vēsa kā tas vējš, kas tulīt aizraus viņas kuģi prom:

- "Tu brauc prom?"
- "Jā," mierīgi un īsi atcērt viņa. "Es nevaru palikt. Man gribas doties prom."
- "Bet kā tad es? Un mēs?"
- "Tu neko nevari mainīt un ietekmēt. Mēs? Mēs esam tikko kā iepazinušies. Es tev neko nesolīju, neko neprasīju, un arī tu neko no manis, lūdzu, neprasi. Es gribu būt brīvs cilvēks."
- "Un kā tad jūtas? Vai tu tiešām neko nejūti?"
- "Es savā laikā pārāk daudz apdedzinājos un neko daudz vairs negribu just. Tagad es gribu aizmirsties, es gribu braukāt pa pasauli un spēlēt, un negribu aizkavēties nekur ne mirkli, lai atmiņas neiezogas atpakaļ manā prātā. Lūdzu uzmanīgāk ar šo!" viņa novērsās un iesaucās bezrūpīgiem matrožiem, kas pieķērās kastei, kur visticamāk bija viņas mūzikas instrumenti.
- "Un tu nekad neatgriezīsies? Tu taču atgriezīsies! Tu vari man rakstīt!"
- "Tu nesaproti. Man tas nav vajadzīgs. Tas man tikai traucēs. Es gribu būt brīva. Es neticu, ka manas prombūtnes laikā tu mani gaidīsi, un man tas nemaz nav svarīgi."
- "Es tiešām nesaprotu. Nesaprotu, kāpēc, kad primo reizi tevi noskūpstīju, tu sāki raudāt. Biju domājis, ka tā ir zīme un ka tas ir kaut kas īpašs..."

Te viņas seja manāmi izmainījās, bet es nevarēju nolasīt viņas domas. Saulesbrilles slēpa viņas acis. Viņa klusēja, un tas brīdis, ko viņai pieminēju, uz visiem laikiem paliks man nesaprotams. Var būt arī viņai. Saule norietēja un nu jau saules vietā es uz horizonta vēroju kuģi, kas nesa prom manu glābēju. Es nevarēju zināt, kurp viņa dodas, jo kuģis piestās katrā ostā, un vienīgi vējš uzzinās, kurā no tām viņa nolems izkāpt. Mans sapnis par ģimeni samazinājās līdz ar tā kuģa tēlu, kamēr es varēju redzēt vien augsto buru plīvojam virs horizonta.

Es nezināju, kurp man tagad doties un ko darīt. Manas mājas atgādinātu par viņu, ceļošana un kaut kā cita meklēšana arī atgādinātu par viņu, jo biju uzskatījis viņu par sava ceļa galu. Taču tas izrādījās nevis ceļa gals, bet strupceļs. Es ielēcu ūdenī un sāku peldēt, un liku jūrai mani aiznest, kur tai tīk. Peldēju līdz spēku izsīkumam, tad apgūlos uz straumes un gaidīju stundām ilgi. Ūdens palika arvien vēsāks, no tā sapratu, ka tieku nests uz ziemeļiem.

[izdomāts]