Lonelyness 20 - Aizsprosts
Gāju gar upes krastu un pietuvjos kādām dzirnavām.

Tanīs skan mūzika, klētī tiek dancotas kadriļas, zābaki dauzās pret grīdu tā, ka drīz dēļus izspers. Skatos, pēc pavasara paliem, upē ir izveidojies aizdambējums no koku zariem un stumbriem. Tanī ir ieķērušies arī upē samesti vai krastā atstāti atpūtnieku sadzīves priekšmeti un drazas, caurie saulessargi, stikla pudeles un čības. Kož acīs, es šad tad no tādām upēm dzeru, tāpēc nolēmu uzlīst un salasīt visu.

Sāku līst pa baļķiem kā pa plostu. Te pēkšņi viens baļķis sāka riņķot ūdenī, es zaudēju līdzsvaru un iekritu upē. Aizsprosts izkustējās, baļķi sāka spiest mani zem ūdens un iet pāri, es centos aizķerties aiz kaut kā, bet rokas slīdēja. Kad baļķi kopā ar mani virzījās zem kāda virs upes nokārušos koka un elpas sāka pavisam trūkt, man likās, ka sāku jau murgot, jo pēkšņi redzu, ka no augšas izkārās dūdas. Roka pati drudžaini pieķērās pie burdona stabules. Vienā mirklī tiku uzrauts augšā līdz ar dūdām, kāda stipra roka man pieķērās pie krāgas un vēl vairāk uzvilka augšā.

[izdomāts]