Lonelyness 12 - Meitene no brīnumzemes ar zelta sirdi
Darot lauku darbus es atcerējos pilsētas laikus un cilvēkus no tiem. Tad es atcerējos meiteni no brīnumzemes. Viņai bija zelta sirds, un to varēja redzēt kā gaismu viņas acīs. Liktenis nekad necentās savest mūs tuvāk kopā, nedz arī kāds no mums censtos to darīt, izņemot tās reizes, kad es krogā alu iedzēris lustīgs sēdos klāt spēlēt, kad nebija vairs ar ko dejot. Gadiem ejot es pieradu pie viņas, šķiet arī viņa, tāpat kā daudzi citi, pie manis. Kaut arī nebijām iepazīstināti, es zināju viņas vārdu, arī viņa manu.

Kādu dienu es atnācu uz krogu ātrāk un gadījās, ka arī viņa. Neierasts klusums lika uzsākt sarunu. Es pastāstīju par nodomu aizbēgt un brīvībā nodibināt stipru ģimeni. Viņa man pastāstīja, ka ir izaugusi tādā ģimenē. Es palūdzu no viņas padomu. Viņa teica, ka jābūt labsirdīgam, bet stingram. Es teicu, ka stingrs nevarēšu būt. Beigās viņa palūdza, lai pasaku, kur dzīvošu, lai varētu man sūtīt sveicienus svētkos. Bet es vēl nezināju, kur dzīvošu.

Pēkšņi, rušinot augsni, kaut kas iespīdējās un pārtrauca manas atmiņas. Es atmetu malā kapli un izcēlu ārā mazu spīdīgu priekšmetu. Notīrīju no tā smiltis. Tas bija mazs pareizticīgo krustiņš norauts no ķēdes. Man saskrēja asaras acīs. Apskatīju, Jēzum krūtīs bija izveidojies caurums. Pēkšņi iezvanījās zvans mežmalā, kur man ir pastkaste. Devos turp.

Atnāca zīmīte, ka tēva brālis ir smagi sasirdzis un ir aizvests uz lielpilsētu. Es devos gatavot ceļasomu.

[izdomāts]