Toulouse-Lautrec ([info]gentle) rakstīja,
@ 2011-05-15 14:05:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:fiction, lonelyness, x

Lonelyness 8 - Stipras rokas
Mēs apēdām maizi, tad sēdējām kādu laiku klusu. Es paņēmu ģitāru, nodziedāju dziesmu. Tad dziedāja viņa. Tad atkal es. No jauna pienāca viņas kārta dziedāt, bet viņa klusēja un tikai skatījās uz mani tā stingri, ar klusu pārmetumu cerībā, ka es bez vārdiem sapratīšu, ko viņa domā. Es nesapratu, negribēju saprast. Tad viņa neizturēja un pateica: "Man vairs nav no kā cept maizi. Tavi milti ir beigušies."

Es paskatījos uz savām rokām. Tās beidzot ir spēcīgākas kā jebkad un, šķiet, var paveikt jebko. Tikai laika ritumu nevar ne apgriezt, nedz arī apturēt, pat palēlilnāt nē.

Es nolaidu rokas, piecēlos kājās, paņēmu iztukšotu maisu un izgāju ārā no mājas. Ūsiņdiena tuvojās - vajadzēja atgriezties mājās, manā saimniecībā, sākt stādīt un sēt. Priekšā bija trīs dienu gājiens atpakaļ, tāpēc nekavējos un pat neatskatījos.

[izdomāts]



(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?