Lonelyness 5 - Nevaru samierināties
Gavēņa laiks. Katru dienu ceļos no rīta un iznāku ārā no būdas, mednieces kāju pēdas joprojām ir sniegā - nedz vējš, nedz saule tās vēl nav izdzēsusi. Nesnieg vairs arī jau sen. Skatos tanīs pēdās, kas aiziet tālumā. Vienu rītu neizturu un metos pakaļ. Gāju vairākas dienas un naktis. Naktīs mēness likās spožāks un tuvāks kā parasti - pēdas varēja saskatīt arī tumsā. Taču vakar, kad man likās, ka drīz jau panākšu, sāka snigt. Drudžaini sāku skriet, bet pēdas arvien vairāk zuda zem sniega. Beigās slaucīju svaigo sniegu nost ar plaukstām, lai saskatītu, kurp ved pēdas. Izgāju līdz ceļam. Te es vairs nezināju, kurp viņa devās, vai pa labi, vai pa kreisi - ceļš bija pārāk izbraukāts un izstaigāts. Es nezināju, kur atrodos. Spēki bija gandrīz izsīkuši. Kaut kur tālumā dega ciemata gaismas. Devos to virzienā pa ceļu.

[izdomāts]